Ārste: Mirstībā no vēža Latvija ir pirmajā vietā starp Baltijas valstīm (INTERVIJA)

Krūšu veselības mēnesī, kad onkologi un pacientu organizācijas atgādina sabiedrībai par skrīninga un agrīnas diagnostikas nozīmi kampaņā “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu”, jāatceras arī par medikamentu pieejamību, ar kuru esam pēdējā vietā starp Baltijas valstīm, toties pirmajā – mirstībā no vēža.

To intervijā akcentēja Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja Aija Geriņa-Bērziņa, kura vada Onkoloģijas klīniku Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņa atzina arī, ka onkoloģijā pastāv saistība starp finansējumu, vēža pacientu piecu gadu dzīvildzi, medikamentu pieejamību un mirstības rādītājiem.

Šogad pieņēma Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plānu onkoloģijas jomā 2022.–2024. gadam jeb tā dēvēto onkoplānu, par kuru vienmēr uzsvērts, ka, lai tas darbotos, tam vajadzīga arī uzraudzība. Vai arī jūs esat iekļauta uzraudzības darba grupas sastāvā? Vai šī grupa sākusi darboties?

Par  onkoplāna izpildes uzraudzības grupu tika domāts, taču pagaidām uzaicinājumu ņemt tajā dalību neesmu saņēmusi. Vai un kad tā sāks darboties man pagaidām informācijas nav. Varam citēt Ministru kabineta rīkojumu Nr. 493, kas datēts ar 2022. gada 6. jūliju, kurā teikts: “Noteikt Veselības ministriju par atbildīgo institūciju plāna īstenošanā, uzdevumu izpildes koordinēšanā un pārraudzībā. Veselības ministrijai izveidot ekspertu darba grupu, kas seko līdzi plānā iekļauto uzdevumu izpildei.”

Ņemot vērā visus politiskos notikumus gan mūsu valstī, gan ārpus tās, tad šajā jautājumā pagaidām jāieslēdz gaidīšanas režīms.

Kuras jūs nosauktu kā tuvākā laika neatliekamās prioritātes krūts vēža kontekstā?

Viena ir agrīnā diagnostika, skrīnings. Diemžēl Latvijā joprojām ir ļoti zema skrīninga aptvere, tas nozīmē, ka ne visas sievietes, kas saņem uzaicinājumu veikt bezmaksas mamogrāfiju to izmanto. Šo iespēju izmanto tikai apmērām 45% sieviešu, Covid 19 pandēmijas laikā tie bija 38%. Mūsu mērķis, lai skrīninga aptvere būtu 99 %. Šeit ir svarīgs izglītojošais darbs gan ar sabiedrību, gan ģimenes ārstu praksēm. No šī gada jūlija ir ieviesta dubultā mamogrāfijas izmeklējuma kontrole, kad mamogrāfiju vērtē divi speciālisti, lai nepalaistu garām mazos audzējus. Lai veiksmīgāk pāraudzītu skrīninga procesu un palīdzētu ģimenes ārstiem  būtu jāveido atsevišķa skrīninga vienība jeb struktūra, kas koordinētu šo procesu.

Otra ir ārstēšana, kurā mums trūkst inovatīvo medikamentu krūts vēža pacientēm. It īpaši, ja mēs runājam par metastātiskām pacientēm, kur slimība ir progresējusi. Pietrūkst jauno inovatīvo medikamentu, kas dotu iespēju pacientei dzīvot ilgāk un kvalitatīvāk. Pasaulē daudz tiek domāts tieši par vēža pacienta dzīves kvalitāti.

Trešā lieta, ko man gribētos uzsvērt, ir jautājums par krūts vēža pacienšu rehabilitāciju. No šī gada ir piešķirts valsts finansējums krūšu rekonstruktīvajām operācijām, lai mazinātu sekas pēc audzēja izņemšanas. Tas sievietei ir ļoti svarīgi gan no kosmētiskā aspekta, gan psiholoģiski. Šajā gadā to jau ir izmantojušas 130 sievietes. Šo pakalpojumu var saņemt gan Rīgas austrumu slimnīcā, gan Paula Stradiņa slimnīcā. Krūts vēža pacientes rehabilitācija ietver pasākumu kompleksu sākot ar fizioterapiju pēc krūts operācijas, uztura speciālista ieteikumiem, psihologa un arī sociālā dienesta iesaisti. Bieži vien šī slimība nopietni maina visu sievietes dzīvi. Psiholoģiski ļoti nomācoša un bailes raisoša ir gan pati diagnoze, gan neziņa kā noritēs sarežģītais ārstēšanas process Psiholoģiskais atbalsts ir ārkārtīgi svarīgs, bet, diemžēl, vēža pacientiem tas nav pieejams, jo trūkst gan speciālistu, gan arī finansējuma,  lai  to nodrošinātu bez maksas.

Un vai šogad ir sācies darboties “dzeltenais koridors”?

Jā, “dzeltenais koridors” ir sācis darboties praktiski jau no šī gada sākuma, bet, droši vien, paies laiciņš, kamēr ģimenes ārsti “iestrādāsies”. Praktiski tas darbojas līdzīgi kā “zaļais koridors”, bāzēts uz tiem pašiem principiem. Tikai šajā gadījumā ātrāk pie speciālistiem tiek tie pacienti, kam vēzis ir atgriezies. Finansējums ir gan izmeklējumiem, gan speciālistu konsultācijām. Ja ir aizdomas par recidīvu, tad izmeklējumiem būtu jābūt veiktiem desmit dienu laikā, bet terapija būtu jāsāk 30 dienu laikā kopš aizdomām par slimības recidīvu.

Vai jums zināms, kā sokas ar vēža centra izveidi? Kā tas ietekmēs pacientu ceļu?

Par vēža metodisko centru neko daudz nevarēšu pateikt, tas jājautā Austrumu slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra pārstāvjiem. Mana darba vieta ir Paula Stradiņa slimnīcā Onkoloģijas klīnikā, kas arī sniedz onkoloģisko pakalpojumu vairāk gan Daugavas rietumu krasta reģioniem. Runājot par pacientu ceļiem, tad tie tiek izstrādāti gan vēža metodiskā centra ietvaros, gan arī mūsu klīnikā. Domāju, ka galu galā šie pacientu ceļi būs vienoti un saistoši visām tām medicīnas iestādēm, kas sniedz onkoloģisko pakalpojumu. Pacienta ceļš ir vajadzīgs kā algoritms, lai mēs zinātu par pacientu virzību, lai pēc iespējas raitāk pacients nonāktu līdz ārstēšanai. Latvijai tas tikai atvieglinātu pacientu plūsmu un nodrošinātu raitāku pieeju terapijai. Pacienta ceļā svarīgs ir laiks, cik ātrā laikā kopš simptomu parādīšanās var tikt pie ģimenes ārsta, izmeklējumiem, speciālista, biopsijas un tās atbildes, visbeidzot ārstu konsīlija par tālāko ārstēšanas taktiku. Piemēram, krūts vēža gadījumā ārstēšanu sāk ar operāciju, vai arī ar sistēmisku terapiju. Ārstēšana būtu jāuzsāk divu – četru nedēļu laikā pēc diagnozes uzstādīšanas.

Vai onkoloģijā pastāv saistība starp tādiem rādītājiem, kā – finansējums, piecu gadu dzīvildze, medikamentu pieejamība un mirstības rādītāji?

Jā, diemžēl, Latvijā šādu datu nav, bet, pēc Eiropas pētījumu datiem, ir pierādīta izteikta korelācija starp medikamentu pieejamību un vēža pacientu dzīvildzi. Ja pacientēm mums ir iespēja iedot jaunāko terapiju, kas, pēc vadlīnijām, ir pierādīta visefektīvākā, tad šīs pacientes dzīvo ilgāk. Latvijā šī dzīvildze ir par 12% zemāka nekā vidēji Eiropas savienības valstīs. Tas nozīmē, ka Latvijas sievietēm iespēja nodzīvot šos piecus gadus ir par 12% mazāka nekā tas būtu ES pacientēm. Ja salīdzina, piemēram, ar Skandināviju, atšķirība ir pat kādi 21%. Ja mums būtu labāka pieejamība jaunākiem medikamentiem, kas, pēc vadlīnijām, ir gan pirmajā līnijā, sievietēm ar sākotnēju krūts vēzi, gan jau ar izplatītu krūts vēzi, tad, protams, šie mirstības rādītāji būtu labāki nekā ir pašreiz. Tie ir nopietnu pētījumu dati, kurus nevar neņemt vērā.

Latvijā mirstība no vēža ir augstāka par pārējām Baltijas valstīm, nerunājot par citām Eiropas valstīm. Ja kaut kur mēs ieņemam pirmo vietu, tad mirstības ziņā no vēža, tai skaitā arī krūts vēža. Savukārt medikamentu pieejamības ziņā mēs esam pēdējā vietā starp Baltijas valstīm, bet starp Eiropas valstīm dalām šo pēdējo vietu ar Rumāniju. Mūsu valstī medikamnetu kompensācijas sistēma ir ļoti smagnēja. Bieži vien paiet 5 līdz 7 gadi līdz inovatīvais medikaments ir sagaidījis savu kompensācijas rindu, bet piemēram, Vācijā jauno medikamentu pieejamība ārstēšanā tiek nodrošināta mēneša – pusotra mēneša laikā. Stāvot garajā rindā uz kompensāciju bieži vien šajos piecos gados vadlīnijās jau ir pilnīgi cits medikaments pie konkrētās indikācijas, kas ir efektīgāks. Šeit ir jautājums, cik fleksibla ir medikamentu kompensācijas sistēma Latvijā, lai mēs nevis vilktos nopakaļus, bet ietu līdzi Eiropas līmenim. Mēs gribētu, lai speciālistu iesaiste būtu lielāka sastādot nepieciešamo pretvēža kompensējamo zāļu sarakstu.

Runājot par finansējumu, beidzot tas tika palielināts arī onkoloģijā, bet kā tas atbilst onkoplānam un vai visam pietiks?

Šogad ir piešķirti 20 miljoni tikai medikamentiem. Latvijā tik liela summa nekad nav bijusi piešķirta zālēm vēža pacientiem. Tas, protams, ir ļoti labi, bet ar šo piešķirto  finansējumu, inovatīvo terapiju mēs varam nodrošināt tikai vienai ceturtdaļai  pacientu, tai skaitā krūts vēža pacientēm. Bet pārējiem 75%-80%  inovatīvā terapija nav pieejama. Un tad šo robu mēģina aizpildīt dažādas labdarības organizācijas kā, piemēram, ziedot.lv. Pateicoties šo organizāciju saziedotajai naudai, nelielai daļai krūts vēža pacienšu izdodas dzīvot ilgāk. Bet labdarības organizācijas nevar “aizlāpīt” mūsu valsts medicīnas sistēmas nepilnības caurumus. Finansējums zālēm ir jāplāno ar ikgadēju pieaugumu, domājot gan kur to papildus iegūt, gan sekot līdzi, lai atbilstoši tas tiktu izlietots. Ņemot vērā gan politiskos, gan ekonomiskos notikumus pasaulē, nākošais gads rada zināmas bažas vai tas negatīvi neietekmēs pretvēža terapijas pieejamību Latvijas pacientiem.