Ārste: Ar C hepatītu var būt saslimis jebkurš (INTERVIJA)

Apdomājot iespēju atbrīvoties no C hepatīta kā sabiedrības veselības problēmas, jārēķinās ar faktu, ka ar to inficējas nevis tikai kādas riska grupas, bet jebkurš sabiedrībā, neatkarīgi no viņa vecuma, dzīvesveida un statusa.

Un mūsdienās paradoksāli tā būtībā ir arī veiksme – konstatēt C hepatītu, ko iespējams izārstēt ātri un nesāpīgi, nekā neietekmējot savas ikdienas gaitas. Galvenais ir pārbaudīties, jo skaidru simptomu nav, intervijā skaidro Latvijas infektologu un hepatologu asociācijas prezidente, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas nodaļas vadītāja, hepatoloģe, infektoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Indra Zeltiņa.

Ārpus statistikas, kas Latvijai neglaimo, un ārpus Pasaules Veselības organizācijas aicinājumiem, kāpēc katra cilvēka paša dzīvē vismaz reizi mūžā katram vajadzētu pārbaudīties uz C hepatītu?

Es domāju, ka reizi mūžā būs pārāk reti. Situācija ir tāda, ka, neskatoties uz to, ka šis vīruss pa gaisu nelido, to iegūst asins kontaktā. C hepatīta vīruss ir ļoti izplatīts un arī starp cilvēkiem, kuri nav tā saucamajās riska grupās. Valda nepareizs priekšstats par to, ka vīrusi, kas izplatās ar asinīm (kā B, C hepatīts, arī HIV), raksturīgi tikai kādai īpašai sabiedrības grupai, kura lieto narkotikas. Diemžēl aizvien biežāk mēs konstatējam C hepatītu ne tikai narkotisko vielu lietotājiem, ne tikai cilvēkiem kādā riska grupā, bet tādiem, kādi esam mēs paši, kādi ir visi mums apkārt. Sastopam pacientus ar C hepatītu, kuri nekad mūžā nav pat pamēģinājuši narkotikas, kuriem nav notikušas asins pārliešanas, traumas. Visbiežāk pacienti pat teorētiski neatceras, kur  un kā varējuši inficēties. Iespējams, tas noticis kādā medicīnas iestādē, pie stomatologa, pie manikīra vai kosmetoloģijas pakalpojumu sniedzējiem. Kāds ir C hepatīta pacienta tips? Tie esam mēs paši! Tāpēc mums visiem laiku pa laikam jāveic testēšanās, un es uzskatu, ka reizi mūžā ir par retu, lai slimība neprogresētu.

Un, kamēr neprogresē, tikmēr ar mūsdienu līdzekļiem C hepatīta konstatēšana ir nevis kāda bēda, no kā jābaidās, bet gan iespēja, par ko jāpriecājas, vai ne?

Piekrītu, tieši tā. Mūsdienās ir fantastiska iespēja izārstēties. Protams, katrs pacients ir satraukts, bet mēs, ārsti, redzam, ka ir izcila iespēja pilnībā atbrīvoties no vīrusa, kas neļauj slimībai progresēt līdz aknu vēzim vai aknu cirozei. Un atbrīvoties no vīrusa ir salīdzinoši viegli – tā ir tablešu dzeršana mājas apstākļos un savu ikdienas gaitu turpināšana. Blakus parādību praktiski nav, un pacienti var droši sēsties auto pie stūres, droši doties uz darbu vai ceļot. Drīzumā jau būs desmit gadi, kopš Latvijā ir šādas iespējas.

Aprakstos par vīrushepatītiem biežāk tiek uzskaitīti A, B, C, D, E, un kāpēc biežāk piemin tikai B un C?

Parasti A hepatīta vīruss ir vieglāks, to mēs bieži uztveram kā tādu zarnu infekciju bērniem. Praktiski ar to visbiežāk slimo bērni, turklāt ar viegliem simptomiem, bez dzeltes. Pieaugušie dažkārt, veicot analīzes, uzzina, ka viņi kaut kad pagātnē bijuši inficējušies ar A vīrusu, un paši nemaz to neatceras. Šis vīruss nekad nekļūst hronisks, tas nekad nepārvēršas par aknu vēzi vai cirozi. Smagāki gadījumi A hepatītam ir reti un atsevišķi. D hepatīts nekad nebūs viens pats, bet gan tikai kopā ar B hepatītu, tāpēc to mēs skatāmies kompleksi, savukārt E hepatīts Latvijas teritorijā ir ļoti rets, tas gadās vairāk ceļotājiem uz tālām zemēm. B un C hepatīti ir Latvijā izplatītākie, to ir daudz, tie nav izskausti, bet tiem ir programmas profilaksei. Mazliet grūtāk ir ar B vīrusu grupu, jo to ir grūtāk izārstēt, bet ar C hepatītu mēs varētu tikt galā un izskaust tā izplatību, kas būtu lielisks ieguvums ne tikai ārstiem, bet arī visiem pacientiem, tāpēc ir arī Pasaules Veselības organizācijas uzstādījumi, ka ar C hepatītu vajadzētu gandrīz vai tikt galā līdz 2030. gadam.

Vai profilakse pret B hepatītu būtu vakcinācija?

Jā, to novērš vakcinēšanās, bet jau iegūtas infekcijas ārstēšanā ir grūtības – medikamenti samazina vīrusu daudzumu asinīs, nomāc vīrusa attīstību, bet hroniskos gadījumos ir grūtības to dabūt laukā no aknām. Vakcinācija ir drošs solis, un no 1997. gada visi bērni tiek vakcinēti pret B hepatītu jau pirmajā dzīves dienā, līdz ar to ir cerības uz nākotni.

Vai bez testēšanās ir kādi simptomi, kas liecinātu par C hepatītu?

Vairumā gadījumu nav nekādu simptomu, tāpēc jau ir tik svarīgas analīzes. Biežākais, ko cilvēki piemin, ir nogurums, bet mēs zinām miljons iemeslu nogurumam. Parasti tikai tad, kad uzzinājis diagnozi, cilvēks sāk vilkt kopā – bija nogurums, bija locītavu sāpes, bija kaut kāda svīšana vai varbūt vēl kaut kas. Kopumā simptomu atpazīšana ir ļoti grūts uzdevums C hepatīta gadījumā. Akūtā periodā C hepatītam tāda koša ādas dzelte un ārkārtīgi izteikti simptomi nav raksturīgi. Hroniskā periodā C hepatītam var rasties papildu diagnozes, piemēram, otrā tipa cukura diabēts, vairogdziedzera tireoidīts vai, piemēram, nefrīts. Taču šādas slimības rodas tad, kad C hepatīts cilvēkam bijis jau kādus desmit gadus. Tāpēc tests ir pats drošākais, un, kā jebkurā medicīnas jomā, ātrākā stadijā ir ātrāks rezultāts un mazāka iespēja neatgriezeniskām izmaiņām.