ĀRĒJĀ VIDE
Attiecībā uz cilvēka organismu ar šo jēdzienu parasti apzīmē biosfēru - to mūsu planētas slāni, kurā notiek dzīvības procesi. Biosfēras robežas sniedzas no Zemes dzīlēm, kur t° nav augstāka par 100° un tātad vēl spēj dzīvot baktērijas, līdz atmosfēras slāņiem 7-8 km augstumā, kur dzīvība vairs nevar attīstīties skābekļa trūkuma un zemās t° dēļ. Biosfērā radusies dzīvība un izveidojies cilvēks, šās joslas dinamiskais līdzsvars, pastāvība nepieciešami cilvēka eksistencei. Cilvēks, izmantodams apģērbu, ēkas un mākslīgā klimata iekārtas, kļuvis neatkarīgs no daudziem ārējās vides apstākļiem un spēj dzīvot visās Zemes klimatiskajās joslās.
Kolektīvā darbā cilvēks vidi stipri pārveidojis - iekopjot laukus un ganāmpulkus, veidojot parkus, padarījis to bagātāku ar pārtikas resursiem un estētiskāku. Taču cilvēka darbība, it īpaši rūpniecība un pilsētu celtniecība, saindē ārējo vidi, apdraud tajā pastāvošo līdzsvaru un iznīcina daudzas tās sastāvdaļas. Cilvēka negatīvā iedarbība uz ārējo vidi bieži vien ir neatgriezeniska, nelabojama. Tā, piem., pilnīgi izskaužot daudzas savvaļas dzīvnieku sugas, tiek uz visiem laikiem iznīcināts vērtīgs genofonds - iedzimto pazīmju kopa, ko varētu izmantot jaunu dzīvnieku šķirņu veidošanā. Cīņa pret ārējās vides - gaisa, ūdens un augsnes piesārņošanu un dabas bagātību iznīcināšanu kļuvusi par globālu problēmu, kas prasa ātru, saskaņotu un noteiktu rīcību. Vides piesārņošanu PSRS aizliedz īpaši likumi. Šaurākā nozīmē ar ārējo vidi saprot cilvēka dzīves apstākļus, it īpaši sociālo vidi.
