Ar unikālu metodi palīdz mazināt pacientei hroniskas sāpes
Pasaulē vidēji 60 līdz 70 cilvēki uz 1 miljonu iedzīvotāju cieš no hroniskām sāpēm un tāpēc lieto spēcīgus medikamentus, no kuriem ar laiku top atkarīgi. Taču pastāv iespēja ar hroniskām sāpēm cīnīties nevis ar ierastajiem medikamentiem, bet izmantot jaunas metodes. Tās izmanto citur pasaulē, taču aizvadītā gada nogalē arī Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā pirmo reizi Baltijā tika veikta muguras smadzeņu stimulatora implantācija 25 gadus vecai pacientei ar ilgstošu pēctraumatisko sāpju sindromu.
Kā stāsa Slimnīcas vadītājs Vitolds Jurkevičs, Latvijā varētu būt nepieciešamas 10 līdz 15 neirostimulatoru implantācijas gadā pacientiem, kuri cieš no hroniskajām sāpēm. No vienas puses, šādas operācijas varot veikt arī ārvalstīs, saņemot Veselības norēķinu centra veidlapu, taču šādā gadījumā manipulācija varētu izmaksāt aptuveni trīs reizes vairāk nekā Latvijā.
Pēc mediķu stāstītā, pirmajai pacientei veikā manipulācija izmaksājusi 19 000 latu, tas ir, stimulators un pārējās ierīces. Slimnīca šo manipulāciju veica par saviem līdzekļiem, taču gadā tā būtu spējīga par saviem līdzekļiem to veikt vienam līdz diviem slimniekiem, bet sistemātiskai ārstēšanai būtu nepieciešama valsts programma.
Runājot par konkrēto gadījumu, ārsti pastāstīja, ka pacientei hroniskas spēcīgas sāpes bija vairāk nekā 8 gadus – jau no 16 gadu vecuma, kad meitene cieta autoavārijā.
Lai varētu izturēt mokošās sāpes labajā kājā, visus šos gadus paciente saņēma narkotiskus sāpju remdinošus līdzekļus. Jau vairākus gadus atpakaļ P. Stradiņa klīniskās slimnīcas Sāpju Konsīlijs deva slēdzienu par muguras smadzeņu stimulatora implantācijas nepieciešamību. Minhenē 2008. gadā veiktais smadzeņu stimulatora implantācijas mēģinājums bija nesekmīgs. Paciente atgriezās Latvijā un turpināja saņemt narkotiskos analgētiķus, kas bija vienīgā iespējamā alternatīva.
Muguras smadzeņu stimulatora implantācijas operāciju Latvijā pacientei 2010.gada 20.decembrī Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā veica profesors no Beļģijas un pacientes ārsts Aleksejs Mišcuks, programmēšanā piedalījās anestezioloģe Iveta Golubovska.
Muguras smadzeņu stimulatora implantācija tiek uzskatīta par veiksmīgu, ja izdodas nosegt ar pulsējoši–tirpstošo sajūtu vismaz 80% no sāpīgā reģiona un ja sāpju samazinājums ir vismaz 50%.
Patlaban paciente ārstējās Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centrā, lai atbrīvotos no narkotisko sāpju remdinošo līdzekļu atkarības. Šobrīd paciente saņem mazāko iespējamo uzturošo narkotisko sāpju remdinošo līdzekļu devu.
Narkoloģe Sarmīte Skaida pastāstīja, ka, lietojot šādus medikamentus vairāku gadu garumā, pacientam rodas pseidoatkarība, tas ir, atkarība, ko nav gribējis un nav izvēlējies pats pacients. Tāpēc pēc veiktās manipulācijas pakāpeniski paciente tiek ārstēta no morfīna akarības. Jaunie medikamenti, kas nepeciešami ārstēšanai, pacientei patlaban izmaksā ap 60 latu mēnesī. Skaida uzskata, ka valstij būtu jāapsver iespēja šos medikamentus pacientiem kompensēt.
Mediķi paskaidro, ka muguras smadzeņu stimulācijas sistēma sastāv no elektroda, kas nogādā elektrisko impulsu līdz muguras smadzenēm, pagarinātājvada, kas nogādā elektrisko impulsu no enerģijas avota līdz elektrodam, impulsa ģeneratora, kas ģenerē elektrisko impulsu un raidītāja, ja ir izvēlēta sistēma ar uztvērēju bez baterijas.
Operācija ir mazinvazīva, jo pacientei tika veikta lokālā anestēzija un tika veikti divi nelieli griezieni, lai implantētu ierīci.
Kā stāstīja pati paciente, viņa pati ar raidītāja palīdzību var regulēt strāvas stiprumu un viņa līdz ar to nejūt sāpēc, bet gan tirpšanas sajūtu. Viņa uzskata, ka pēc veiktās manipulācijas viņas dzīves kvalitāte būtiski uzlabosies un, ja iepriekš sāpju dēļ viņai nācās pamest darbu, tad tagad viņa cer atrast jaunu darbu.
Ilze Mežniece
