Aptauja: Vēža pacienti visvairāk novērtē līdzcilvēku psiholoģisko atbalstu un palīdzību ar transportu
60% vēža pacientu Latvijā ir bijusi vajadzība pēc palīdzības, ko nevar nodrošināt tuvinieki, bet 54% aptaujāto iedzīvotāju atzīst, ka kavējas ar palīdzības sniegšanu, jo nezina, kā taktiski uzrunāt vēža pacientu, atklāj trešdien Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas (LOĶA) un Latvijas Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse” rīkotajā diskusijā prezentētie aptaujas rezultāti.
“Daudz spriežam, kā uzlabot ārstēšanu, aprūpi, bet novārtā palicis temats, kā vēža pacientiem var palīdzēt apkārtējie, kas nav tiešā ģimene – kaimiņi, kolēģi darbā, apkaimes iedzīvotāji. Tas ir milzīgs resurss, kas var sniegt palīdzīgu roku grūtā brīdī,” pamatojot tēmas nozīmīgumu, diskusiju “Viens nav cīnītājs. Kā palīdzēt vēža pacientiem?” iesāka tās moderatore Arta Lāce. Sekojot Pasaules Vēža dienas šī gada moto mazināt plaisu starp vēža pacientiem un sabiedrību, “Onkoalianse” ir veikusi īpašu vēža pacientu un sabiedrības aptauju.
62% aptaujāto vēža pacientu norāda, ka viņiem ir bijusi vajadzība pēc palīdzības, ko nevar nodrošināt ģimene, draugi un tuvinieki. 67% aptaujāto pacientu atzīst, ka ir lūguši palīdzību kādam ārpus ģimenes. Visbiežāk – kolēģiem (35%), seniem paziņām (31,4%) vai kaimiņiem (21,5%). Teju puse aptaujāto (44%) atzīst, ka viņiem psiholoģiski bija grūti lūgt palīdzību, kā galvenos iemeslus minot nevēlēšanos citus apgrūtināt (60%), nevēlēšanos, lai citi zina, ka viņi slimo ar vēzi (34%), nevēlēšanos izrādīt vājumu (25%) un bailes no atteikuma (16%).
“Sabiedrības atbalsts ir izšķiroši svarīgs ceļā uz atveseļošanos. Gribu iedrošināt citus pacientus un tos, kam paziņu lokā ir kāds, kas slimo ar vēzi – runājiet, uzmundriniet, atbalstiet, palīdziet, nekautrējieties! Mans ieteikums tiem, kas nezina, kā piedāvāt atbalstu – vienkārši pajautāt. Kā tev ir? Ko es varu palīdzēt? Frāze “turies!” nav vietā, jo es “neturos”. Es eju ārstēšanas ceļu, darot visu nepieciešamo. Sabiedrības atbalsts dod milzīgu spēku un pozitīvas emocijas,” iedrošina Ilva Lillmaa, uzņēmēja, biznesa un personālvadības konsultante, krūts vēža paciente.
Kā svarīgākos palīdzības veidus, ko varētu sniegt, kaimiņi, apkārtnes iedzīvotāji, nevalstiskās organizācijas u.c. sabiedrības locekļi, vēža pacienti aptaujā min psiholoģisko atbalstu un sarunas (70%), palīdzību ar transportu (65,7%), apjautāšanos, kā viņiem klājas (57,8%), ieteikumus, kas saistīti ar ārstu un procedūru pieejamību (47,4%), palīdzību preču un produktu piegādē uz mājām (42,4%) un palīdzību mājas vai dārza darbos (40,1%).
“Aptaujas rezultāti norāda, ka cilvēki palīdz viens otram, taču sabiedrībai ir jātiek galā ar stigmu un grūtībām uzrunāt vēža pacientus, piedāvāt palīdzību. Mēs pārāk bieži atstājam novārtā savus tuviniekus un ļaujam viņiem cīnīties ar vēzi vienatnē tā vietā, lai būtu blakus, atnāktu līdzi pie ārsta vai citādi atbalstītu. No praktiskām lietām ļoti svarīgi ir palīdzēt ar transportu, īpaši attālos lauku novados, aizvedot vai atvedot uz ķīmijterapijas kursu, operāciju vai ārsta vizīti,” uzsvēra "Onkoalianse" valdes priekšsēdētāja Olga Valciņa.
“Pacienta līdzestība jeb iesaistīšanās ārstēšanas procesā ievērojami palīdz uzlabot ārstēšanas rezultātu. Vēža diagnoze ir smags psihoemocionāls slogs un pārdzīvojums, un līdzcilvēku atbalsts tajā ir ļoti svarīgs. Turklāt tam ne vienmēr ir nepieciešami lieli resursi. Mēs, ārsti, pārdzīvojam par katru pacientu, bet arī ārsti bieži izdeg, ir pārguruši un nav viegli sniegt šo psihoemocionālo atbalstu, tāpēc par šo jautājumu noteikti ir jādomā plašāk,” sacīja Dr. med. Aija Geriņa – Bērziņa, LOĶA vadītāja, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Onkoloģijas klīnikas vadītāja.
Aptaujājot sabiedrību par atbalstu vēža pacientiem, 80% apgalvo, ka viņiem ir ienācis prātā palīdzēt vēža pacientiem. Savukārt 38% respondentu atzīst, ka viņiem ir bijušas grūtības uzrunāt pacientu, lai piedāvātu savu palīdzību. Kā galvenos iemeslus tam, kas kavē palīdzības sniegšanu, iedzīvotāji min nezināšanu, kā taktiski uzrunāt vēža pacientu (54%) un bailes, ka palīdzību uztvers kā iejaukšanos personīgajā dzīvē (38%). Lielākā daļa jeb 50,8% respondentu atzīmē, ka palīdzības sniegšanu ievērojami atvieglotu kāds projekts, kurā norādīts, kā var sniegt savu palīdzību.
Brasas apkaimes aktīviste, Rīgas domes deputāte Rita Našeniece atzīmēja, ka atbalsta saņemšanai no kopienas pacientam ir jāpārkāpj barjerai runāt par vēzi. “Ukrainas karš parādīja, ka mums ir ļoti izteikta cilvēcīgi humānā ievirze, un apkārt dzīvo daudz dāsnu, atbalstošu cilvēku, kas labprāt iesaistītos, ja no pašu pacientu puses izskanētu skaidri atbalsta lūgumi. Aicinu lauzt stigmu un no klusējošās nācijas, kas saliedējas tikai svētkos, kļūt par tautu, kas atklājas arī par slikto mūsu dzīvē, lai ikdienā varam viens par otru vairāk rūpēties,” saka Rita Našeniece.
Priekšlikumu palīdzības organizēšanai, saglabājot pacienta tiesības uz informācijas privātumu, izteica Dr. med. Arvīds Irmejs, PSKUS Krūts slimību centra vadītājs: “Ambulatorajā aprūpē būtiski iztrūkst sociālā darbinieka etaps. Pirmajā vizītē pēc diagnozes noteikšanas ikvienam vēža pacientam būtu nepieciešama saruna ar sociālo darbinieku, kurš noskaidrotu, vai pacients ir ar mieru, ka ar viņu sazinās vietējais sociālais dienests, apkaimes biedrība vai kāda cita organizācija atbalsta un palīdzības sniegšanai.”
Tāpat diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka atbalsta nodrošināšanā liela loma ir arī valsts vai pašvaldību organizētajam atbalstam. Kā viens no būtiskākajiem atbalsta mehānismiem ir transporta pakalpojumu organizēšana uz ārstu vizītēm, izmeklējumiem un procedūrām, uz ko vēža pacientiem ir jādodas bieži. “Zviedrijas onkoloģiskajās klīnikās ir īpaši organizēts takša pakalpojums uz un no klīnikas,” piemēru min Aija Geriņa – Bērziņa. Olga Valciņa atklāj, ka līdzīga prakse ir arī citās Skandināvijas valstīs un ka “Onkoalianse” jau ir uzsākusi sarunas ar vairāku pašvaldību pārstāvjiem par transporta organizēšanas iespējām pacientiem.
“Brīnišķīgi, ka mums ir dāsni un līdzjūtīgi cilvēki, kas ir gatvi palīdzēt. Taču ir lietas, kas ir sistēmiski jāsakārto un pacientiem jāvar paļauties ne tikai uz līdzcilvēku atbalstu, bet arī to, ka sistēma nodrošina palīdzību ikvienam. Citur pasaulē visiem pacientiem, kam ir pirmreizēja vēža diagnoze, tiek piedāvāta psihologa palīdzība, novērtējot cilvēka spējas tikt galā ar diagnozes uzlikto slogu. Ar pacientu runā sociālais darbinieks, kas noskaidro, kāda palīdzība nepieciešama un pašam cilvēkam nav tā jāmeklē,” uzsvēra PSKUS onkoloģe ķīmijterapeite, prof. Dr. med. Gunta Purkalne.
Diskusijas noslēgumā “Onkoalianse” izteica apņemšanos sagatavot uz psihologa ieteikumiem balstītus informatīvos materiālus par to, kā uzrunāt vēža pacientus un piedāvāt savu atbalstu, kā arī informāciju vēža pacientiem, kas iedrošina lūgt un pieņemt palīdzību. Informatīvie materiāli tiks izsūtīti apkaimju biedrībām, pacientu organizācijām un citām NVO, kā arī publicēti “Onkoalianse” mājaslapā un sociālajos tīklos.
Pilnu diskusijas ierakstu iespējams noskatīties “Onkoalianse” un Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas Facebook lapās.
