Apinis: Vaimanas par bēgļu infekcijām un parazītiem ir tukša manipulācija
Raksta autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Publiskajā telpā valda viedoklis, ka migrācija un infekcijas slimības korelē. Tā nav taisnība – sistemātiskas saistības starp šiem jautājumiem nav.
Infekcijas slimības galvenokārt uz zemeslodes ir saistītas ar nabadzību. Migranti veic garus, nogurdinošus ceļojumus no kara, konfliktu vai ekonomiskās krīzes zonām, un tieši šis ceļš ar higiēnas trūkumu palielina ūdens un pārtikas izraisītu slimību risku. Migrantu vidū vēl varētu izplatīties masalas. Tomēr šie riski Eiropai ir nenozīmīgi, jo Eiropā ir liela pieredze, ārstējot tuberkulozi, HIV/AIDS, hepatītu, masalas un masaliņas. Šīs slimības nav novērstas un joprojām pastāv Eiropas reģionā neatkarīgi no migrācijas. Piemēram, saslimstība ar tuberkulozi Eiropas reģionā ir 39 uz 100 000 iedzīvotāju, bet bēgļu izcelsmes valstīs svārstās no tik zemas kā 17 jauni gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem Sīrijā līdz 338 gadījumiem Nigērijā. Turklāt tuberkuloze nav pārnēsājama no imigrantiem uz pastāvīgajiem iedzīvotājiem, jo ir ierobežots savstarpējs kontakts.
Eiropā ir ievērojami samazinājies infekcijas slimību slogs ekonomiskās attīstības laikā, un tas veikts, nodrošinot eiropiešiem labākus mājokļus, tīru ūdeni un sanitāros apstākļus, efektīvu veselības aprūpes sistēmu, vakcīnas un antibiotikas.
Par manipulāciju ar iedzīvotāju zināšanu neesamību varētu nosaukt arī biedu ar pārnēsātāju izraisītām slimībām, piemēram, Sīrijā novērojamo leišmaniozi. Leišmanioze netiek pārnēsāta no cilvēka uz cilvēku, un to var efektīvi ārstēt.
Eksotisko un reto infekcijas izraisītāju – Ebolas, Marburgas un Lasas vīrusu – ievešana Eiropā ar bēgļu plūsmu ir neiespējama. Šādas slimības uz Eiropu var atvest tūristi un veselības aprūpes darbinieki. Arī Tuvo Austrumu respiratorā sindroma (MERS) koronavīrusa iespēja nonākt Eiropā ar bēgļiem ir ļoti zema. Kopš 2012. gada septembra ir laboratoriski apstiprināti MERS koronavīrusa infekcijas 15 gadījumi, tostarp septiņi letāli. Bīstamību rada slimības uzliesmojums Korejas Republikā šīs vasaras sākumā, kā arī vienīgais nezināmais faktors – iespēja sastapties ar kamieļiem un kamieļu piena produktiem (tieši no kamieļiem savulaik koronavīruss pārgāja uz cilvēku).
Nedaudz Eiropā var pieaugt malārijas risks, fiksēta pat malārijas atdzimšana Grieķijā, kas ir tieši saistīta ar migrantu pieplūdumu no Pakistānas. Tomēr ar šo jautājumu Eiropas Savienība jau ir tikusi galā un ar maksimālu piesardzību izturas pret draudiem reintrodukcijai.
Tad kādi ir slimību riski, saistīti ar bēgļiem un migrantiem? Biežākās bēgļu un migrantu problēmas saistāmas ar nejaušu savainošanos, pārkaršanu un nosalšanu, apdegumiem. Hroniskiem diabēta un hipertensijas pacientiem bēgļu gaitās nav iespējas saņemt ikdienas ārstēšanu, tādēļ slimības kļūst smagākas. Bēgļu nometnēs ir daudz grūtnieču un zīdītāju, nereti dzemdības notiek pārceļošanas laikā, kas rada dažādus riskus.
Lielāki migrantu veselības riski saistīti ar psihosomatiskiem traucējumiem, lielāku jaundzimušo mirstību, narkomāniju, uztura un ēšanas traucējumiem un pakļaušanu vardarbībai, kas palielina viņu veselības stāvokļa apdraudējumu. Neaizsargātiem bērniem ir nosliece uz akūtām infekcijām, piemēram, elpceļu infekcijām un caureju. Higiēnas trūkums var izraisīt ādas infekcijas.
Ar pārtikas un netīra ūdens izraisītām slimībām bēgļi saslimst brauciena laikā un īpaši pārpildītās apmetnēs. Antisanitāri dzīves apstākļi parasti traucē piegādāt drošu pārtiku un ūdens krājumus, nometnēs antisanitārija parasti valda arī ūdens vai pārtikas uzglabāšanā vai sagatavošanā. Pārapdzīvotība nometnēs ir kritisks faktors, kas nosaka ar pārtikas un ūdens lietošanu saistītu slimību uzliesmojumu. Caureja ir visbiežākais simptoms, bet ar to kopā var būt slikta dūša, vemšana vai drudzis, ko izraisa salmonellas, šigellas, kampilobaktērijas vai A hepatīta vīruss. Protams, uzņēmīgāki pret šīm slimībām ir zīdaiņi un mazi bērni, grūtnieces un veci cilvēki, kā arī cilvēki ar imūnsistēmas traucējumiem, tostarp HIV/AIDS pacienti.
Cilvēkam izdzīvošanai vajag dienā 2,5–3 litrus dzeramā ūdens, bet nometnēs kopējām vajadzībām – 15 litrus ūdens. Tieši šie standarti parasti nav ievēroti bēgļu nometnēs.
Un tomēr – nav nekādu nozīmīgu infekcijas slimību risku saistībā ar migrantiem un bēgļiem.
Stokholmā, kurā bēgļu skaits jau tagad rakstāms sešiem cipariem, ir tikai viena infekcijas slimību nodaļa, Oslo – divas. Latvijā viss troksnis ap bēgļiem un to briesmīgajām infekcijām saistīts tikai ar Baibas Rozentāles vēlmi saglabāt Infektoloģijas centru, apvienot to ar Plaušu slimību un tuberkulozes centru un izņemt no Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas. Zaudējusi valsts profesores vietu Infektoloģijas katedrā, bijusī ministre vēlas saglabāt neadekvāti lielu institūciju, varu, ietekmi un politisku retoriku. Veselības ministram Guntim Belēvičam ir iespēja vismaz trīskārt samazināt finansējumu Infektoloģijas centram un ar šiem līdzekļiem atjaunot iztērētās kvotas, piemēram, vēža slimnieku diagnostikai un ārstēšanai.
