Apinis: Par smadzeņu nāvi un žurnālistisku ētiku kāda nāves gadījuma aprakstā Austrumu klīniskajā slimnīcā
Raksta autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Katru gadu oktobrī Latvijas prese, televīzija un elektroniskie mediji ar degunradža taisnprātību metas virsū medicīnai. Kā likums, tiek atrasts gadījums, kurā kāds pacients ir miris. Neesmu sazvērestību teoriju aizstāvis, bet šī aktivitāte gadu no gada sakrīt ar budžeta sastādīšanas laiku, un rodas iespaids, ka lielais režisors tādējādi pasaka tautai un Saeimai, ka medicīnai vajag mazāk līdzekļu, bet dzelzceļa elektrifikācijai, VID ēkai, zelta tiltam, jauniem tramvajiem, īpašajai pašvaldībai vai tās ostas infrastruktūrai – vairāk.
Lasot Latvijas presi un interneta portālus, bet īpaši – skatoties televīziju, rodas iespaids, ka cilvēki dzīvotu saules mūžu, ja ne tie mediķi. No katriem desmit jautājumiem, ko man uzdod žurnālisti, pieci ir par neesošo veselības aprūpes finansējumu, bet otri pieci – agresīvi un ar pārliecību, ka viens vai otrs pacients nomiris tikai mediķu dēļ un ka ārsts būtu tūlīt jāsoda vismaz ar cietumsodu, ja ne nāvessodu. Pēdējā gadā neesmu sastapis nevienu žurnālistu, kam būtu zināms, ka cilvēki piedzimst un nomirst, ka Latvijā gadā nomirst aptuveni 29 tūkstoši cilvēku un ka pārredzamā nākotnē nomirsim arī paši. Visai drīzā nākotnē, vismaz no vēstures viedokļa, nomirs gan šo rindu rakstītājs, gan lasītāji. Vismazāk par nāvi ir dzirdējuši politiķi un ierēdņi. Latvijas Ārstu biedrības kongresā, kur paliatīvās medicīnas guru Vilnis Sosārs vadīja sēdi par miršanu un nāvi kā dzīves un medicīnas sastāvdaļu, ministrija pārstāvēta nebija, kur nu vēl Saeima.
Tātad – pēdējo nedēļu visi iespējamie informācijas kanāli ar asarām acīs un reitinga celšanas degsmi apraksta gadījumu Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur mirušu pacienti atslēdza no mākslīgās elpināšanas iekārtām. Patīk kādam vai ne, bet cilvēks ar smadzeņu nāvi ir miris, pat ja viņa vietā elpošanu un/vai asinscirkulāciju nodrošina aparatūra. Sāksim ar to, ka paciente, par kuras nāvi tik dedzīgi satraucas dzeltenā prese, bija ar diagnosticētu smadzeņu nāvi. Nekad, nekur pasaulē neviens cilvēks pēc smadzeņu nāves nav spējis pastāvīgi funkcionēt. Toties cilvēces iespējas pagarināt kāda individuāla cilvēka eksistenci ir diezgan lielas. Izraēlas 11. premjerministrs ģenerālis Ariels Šarons pārcieta insultu 2006. gada 4. janvārī un komas stāvoklī pie mākslīgās plaušu ventilācijas bija līdz 2014. gada 11. janvārim – bez jebkāda kontakta, bez smadzeņu darbības. Viņa ilggadējā koma bija par iemeslu virknei medicīnas filozofijas izmaiņu uz zemeslodes, kā arī atziņai, ka nevis sirdsdarbības neesamība, bet gan smadzeņu nāve ir uzskatāma par nāves faktu. Latvijas likumdošana atšķirībā no lielas daļas Eiropas valstu likumdošanas paredz par smadzeņu nāves faktu pārliecināties vēl 24 stundas.
Medicīnas lielā problēma ir apstāklī, ka žurnālisti plaši var izrakstīties no pacienta radinieku vai garāmgājēju viedokļa, bet nekad nevar pilnībā tikt pausts speciālistu viedoklis – to vienkārši liedz Pacientu tiesību likums. Visas publiskās diskusijas notiek «vienos vārtos» – ārstu kāds drīkst nosaukt par slepkavu, nosaukt vārdā un uzvārdā, paziņot viņa adresi un aprakstīt ģimeni, bet ārstam likums liedz izpaust pat tādas lietas, kas viņu varētu attaisnot. Šajā gadījumā ārsti, kura precīzi izpildīja pasaules vadlīnijas un Ministru kabineta noteikumus Nr. 215 «Kārtība, kādā veicama smadzeņu un bioloģiskās nāves fakta konstatēšana un miruša cilvēka nodošana apbedīšanai», publiski nosauca par slepkavu, bet viņai iespējas paust savu viedokli un izskaidrot realitāti nav nekādas. Es nepārmetu aizgājušās pacientes tuviniekiem, kas zaudējuši mīļu cilvēku, bet žurnālistiem un portālu redaktoriem, kas apzināti grauj Latvijas medicīnas prestižu. Manuprāt, vienīgā aka, kurā nevienam nevajadzētu spļaut, ir slimnīcu reanimācijas nodaļa, kura parasti ir pēdējā iespēja un ļoti bieži – lielā iespēja palikt robežšķirtnes šajā pusē.
