Apinis: Par nāvi maratonā un aicinājumiem visiem sportistiem taisīt analīzes
Autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Nedaudz cinisks viedoklis, cilvēkus ar vājāku nervu sistēmu aicinu nelasīt.
Rīgas maratonā mira cilvēks, kurš skrēja īso distanci, nevis maratonu. Laikrakstos un interneta portālos šī ziņa tika izcelta vairāk nekā pats maratonskrējiena pasākums. Paskatījos šos pašus portālus – katru dienu atrodama vismaz viena ziņa par nāvi avārijā, katru dienu tiek rūpīgi aprakstīta viena slepkavība (ar cirvi vai pudeli, bet alkohola reibumā), katru dienu Latvijā 25 cilvēki pāragri mirst no smēķēšanas, bet tie netiek aprakstīti. Padomāju – es labprātāk savu pēdējo elpas vilcienu sagaidītu sacensībās, nevis slimnīcas vai pansionāta gultā.
Taču tad parādījās manas kolēģes Ināras Janičenokas komentārs, kura galvenā ziņa bija – katram sportot gribētājam būtu jāveic analīzes, kardiogramma, veloergometrija un pirms skriešanas jāiet prasīt atļauja ģimenes ārstam. Un es iedomājos, kā šie 25 tūkstoši skrietgribētāju pirms Rīgas maratona skrien uz poliklīniku Pulss 5 veikt ieteiktās pārbaudes.
Maratonskrējēju mirstība pasaulē sacensībās ir nemainīga – aptuveni 0,75 uz 100 000, turklāt šajā skaitlī ir tikai tie, kas miruši sacensību distancē vai 24 stundās pēc tās. Tiesa, statistikai pārāk uzticēties nevar, jo pērn Ziemeļkarolīnas galvaspilsētā Rālijā (Raleigh) pusmaratonā mira divi jauni vīrieši. Vīrieši ne tikai biežāk skrien garās distances, bet proporcionāli arī mirst divreiz biežāk par sievietēm. Mirstība maratonskrējienos, pusmaratonos, 10 km skrējienos un krosos ir aptuveni līdzīga, jo maratonskrējienus parasti izvēlas labāk sagatavoti sportisti un amatieri. Lai noskrietu maratonskrējienu, treniņos jāveic garas, grūtas treniņdistances, nereti garākas par pašu maratonskrējienu. Man neizdevās atrast statistiski ticamu informāciju par mirstību treniņos, taču ir pieņēmums, ka kopējā mirstība treniņos ir aptuveni 10 reižu zemāka, rēķinot pēc pieveikto distanču skaita. Grupa Londonas pētnieku aprēķinājuši, ka garo distanču skrējējiem ir viena nāve uz 2 miljoniem jūdžu. Nāves iemesli galvenokārt ir sirds asinsapgādes krīze ar ritma traucējumiem vecākiem cilvēkiem (no 11 miljoniem maratonistu, kas pabeidza sacensības ASV no 2000. līdz 2010. gadam, smaga sirdsdarbības krīze novērota 59 skrējējiem, no kuriem 42 nomira), ģenētiski sirds defekti (sirds hipertrofija) jaunākiem skrējējiem, hiponatrēmija jeb pārlieku zems nātrija līmenis asinīs, kā arī karstuma dūriens un šķidruma zaudēšana, skrienot karstos laika apstākļos (siltā dienā maratonskrējējs var zaudēt līdz 4 litriem šķidruma).
Šogad Rīgas maratonu noskrēja 1699 dalībnieki, salīdzināšanai – pērn Ņujorkas maratonā finišēja 50 433, no kuriem 30 035 bija vīrieši, bet 20 398 – sievietes. Uz tādu mazu Rīgas maratona dalībnieku skaitu viena nāve Rīgā maratonskrējienā gaidāma 70 gados. Savukārt viena skrējēja nāvi Rīgas skriešanas sacensībās varam sagaidīt reizi 5 gados. Šā vai tā – skrējēja risks nomirt sacensībās ir neticami mazs, vismaz simtkārt mazāks nekā viesībās pie glāzes, darbā pie galda, nemaz nerunājot par iespēju nomirt slimnīcas gultā. Garo distanču skrējējiem ir mazāks traumatisma risks nekā kalnu slēpotājiem, sporta spēļu pārstāvjiem un motosportistiem. Kā zināms, lielākā mirstība sportā, rēķinot pret dalībnieku skaitu, ir alpīnismam, motobraukšanai un jāšanas sportam, turklāt pēdējie divi sporta veidi un amerikāņu futbols dod smagākās traumas ar invaliditāti.
Īsta garo distanču skriešanas kustība Latvijā ienāca tikai 21. gadsimtā, tā ka mums nav nopietnu pētījumu šajā jomā. Džona Hopkinsa institūts maratonskriešanas un veselības korelāciju pēta daudzus gadus, tāpēc galvenokārt izmantošu amerikāņu pētnieku datus. Galvenā ilgos gados gūta atziņa: garo distanču skriešanai ir pozitīva ietekme uz veselību – skriešana samazina hipertensijas (paaugstināta asinsspiediena), paaugstināta holesterīna līmeņa un cukurslimības risku. Skrējēju mirstība ir ievērojami zemāka, invaliditāte un slimību incidence mazāka, dzīves ilgums – garāks, bet, kas ļoti būtiski, – garo distanču skrējēji vecumā "aizskrien" arī no demences, Alcheimera slimības un bezpalīdzības vecumdienās. Maratonskrējiena popularitātes pieaugums uz zemeslodes galvenokārt saistīts ar pieaugošu iedzīvotāju ticību sporta un veselības korelācijai.
Mans ārsta pirmais ieteikums ir: mācieties skriet un skrieniet! Sacensties var jebkurā vecumā, bet jāsacenšas ar sev līdzīga vecuma un sagatavotības skrējējiem. Nav ne mazākā iemesla salīdzināt Āfrikas puišus, kas pieveic 42 kilometru distanci 2 stundās 6 minūtēs, ar piecdesmitgadīgu vīru, kas šo pašu attālumu veic četrās ar pusi stundās. Divas būtiskās lietas, kas būtu jāapgūst jebkuram topošajam maratonskrējējam, ir: kustības fizioloģija, proti, iesildīšanās, atsildīšanās, izstaipīšanās, kā arī sevis saudzēšana, proti, izotoniska šķidruma pietiekama lietošana. Un trešā būtu – atrodi savu sporta ārstu. Patiesībā tieši šī atziņa man lika rakstīt šīs rindas pēc kolēģes Ināras Janičenokas trauksmainā raksta.
Reiz man nācās vērot kādu pusmaratona finišu Latvijas pilsētā. Finišam ar ļoti labu rezultātu (aptuveni 1 stunda 50 minūtes) tuvojās aptuveni 40 gadus veca sportiste, bet aptuveni 100 metrus līdz finišam viņas soļi kļuva nedroši, kustības nekoordinētas. No aizmugures pieskrēja divi džentlmeņi, paņēma meiteni zem pleciem un palīdzēja tikt līdz finišam, kur viņa sabruka.
Šajā brīdī no neatliekamās palīdzības automašīnai līdzīgas mašīnas izlēca jauneklis, paņēma ožamā spirta pudelīti, uzlēja šķidrumu uz vates un tā – bez medicīnas somas, bez elpināšanas aparāta – droši devās palīdzēt cietušajai. Sportiste nenomira tikai tāpēc, ka nebija zaudējusi samaņu un viņai izdevās iedzert izotonisku šķīdumu, ko viņai laipni pasniedza klātesošie, kas viņu arī paglāba no ārstēšanas ar ožamo spirtu.
Skatoties attīstības tendences, skaidrs, ka Latvijā vecāka gadagājuma ļaužu sports kopā ar izdzīvošanas sportu (maratons, X reiss, triatlons, rogainings) ienāk ikdienā gan sacensību rīkotājam, gan ārstam. Būtiski, ka veterānu vecuma amatiersportistiem nav treneru. Sportists paļaujas uz savām zināšanām un pieredzi, savukārt konsultējošie ārsti ir bez zināšanām sporta medicīnā, tāpēc parasti pirmās traumas vai sliktas pašsajūtas gadījumā uz kādu laiku sporta nodarbības aizliedz.
Amatieru sportists strādā 8 stundas dienā, uztur ģimeni, ir sociāli aktīvs. Brīvajā laikā šis sportists apzināti trenējas un sacenšas ar citiem sportistiem. Šī amatiersportista iemesli sportošanai brīvajā laikā ir ārējā izskata uzlabošana, veselības uzlabošana, svara zaudēšana, brīvā laika pavadīšana un jaunu cilvēku iepazīšana.
