Apinis: Man, lūdzu, visas analīzes...

Raksta autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Pirmais gadījums. Kabinetā ienākot, viņa ieliek cigarešu paciņu somiņā. Viņai nav laika, viņa jūtas slikti un tādēļ viņai vajag visas analīzes un magnētisko rezonansi. Nē, neko citu viņai nevajag.

Viņai ir ievērojams liekais svars un viņa smēķē. Smēķēšana reizināta ar lieko svaru nozīmē vēzis.

Iespējams, to zina arī viņa, tādēļ uz mamogrāfijas izmeklējumu un pie ginekologa uz profilaktisko apskati viņa neiet – baidās. Viņai vajag brīnumanalīzes kā apdrošināšanu pret vēzi. Bet nozīmēt visas analīzes, onkoloģiju meklējot, ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Bezjēdzīgi tērēti valsts līdzekļi.

Ne viņai, ne man nav laika, tikai tās minūtes, ko valsts mūsu sarunai atvēlējusi. Izrakstu viņai visas analīzes, bet magnētisko rezonansi mugurai nē, kaut arī mugura no liekā svara nešanas un psihosomātikas sāp. Esmu slikts ārsts. Pēc trim dienām ielūkojos Centrālās laboratorijas atsūtītā failā – analīzēs neko diagnostikai noderīgu neatrodu.

Otrais gadījums.

"Man tūlīt vajag nosūtījumu manai māsīcai uz visām analīzēm!"
....
"Viņa ir uz trim dienām atbraukusi no Īrijas, viņa tur strādā un nedrīkst slimot."
....

"Viņa pati var visu samaksāt."

"Nu tad lai viņa iet uz Gulbja laboratoriju blakus mājā un visas analīzes taisa. Tikai es vēl joprojām nesaprotu – kāpēc."

Pēc divām dienām:

"Manai māsīcai neviens nesaka, kas viņai ir (rāda analīžu lapu)."

"Nu visi rādītāji ir normas robežās, kā arī jaunai sievietei jābūt."

"Bet tomēr jūs variet kaut ko pateikt!?"

"Bet šī māsīca pat nav šurp atnākusi! Tikai pēc analīzēm es varu teikt, ka ar lielāko varbūtību šī jaunā sieviete ir vesela, bet nekādu patoloģiju izslēgt nevaru."

Atkal esmu slikts ārsts, jo nevaru izsniegt nozīmīgo dokumentu – "vesela līdz nākamajai vasarai".

Laboratorijas izmeklējumu skaits palielinās no gada uz gadu. Laboratoriskiem nozīmējumiem ir liela nozīme savlaicīgā slimību diagnostikā, ārstēšanas izvēlē un kontrolē, prognozes noteikšanā. 
Esam gadu gaitā pārgājuši uz ambulatoru pakalpojumu sniegšanu, slimnieki mazāk ārstējas slimnīcās. Vēl 2009. gadā dienas stacionāros Latvijā ārstēts 71 tūkstotis pacientu, bet pērn – jau 166 tūkstoši. Arī pie ambulatoriskiem speciālistiem apmeklējums pieaug. Dienas stacionārs ir intensīvs darbs, ietaupa līdzekļus uz gultu, ēdināšanu, ilgstošu aprūpi, bet palielina uz laboratorijas izmeklējumiem: tiek nozīmēts vairāk ekspresdiagnostikas izmeklējumu – slimnieks taču jau pēc divām stundām jāoperē, ārstam vajag par viņu daudz ko uzzināt pirms, nevis pēc operācijas.

Valsts apmaksāto laboratorisko izmeklējumu skaits Latvijā no 21,1 miljona 2009. gadā pieaudzis līdz 27,6 miljoniem 2014. gadā. Tie ir lieli izdevumi. Es gara acīm redzu ministra Gunta Belēviča pārsteigto seju, kad viņš lasa šādus skaitļus – izmeklējumu skaits pieaudzis par 30,6%, izmaksas – vēl vairāk, jo tiek nozīmēti sarežģītāki un dārgāki izmeklējumi vēža agrīnās diagnostikas laboratorijas skrīninga paplašināšanās, grūtnieču skrīninga pieauguma, ģimenes ārstu un speciālistu zināšanu kāpuma, kā arī ārstu darba kvalitātes kritēriju ieviešanas dēļ. Un Guntis Belēvičs triec dūri galdā – "valsts budžets nav bezizmēra. Par ambulatorajiem laboratoriskajiem pakalpojumiem laboratorijām maksāsim ar koeficientu 0,7". Pēc tam ministra sejā atmirdz maigums un viņš piebilst – "bet par bērniem sniegtajiem ambulatorajiem laboratoriskajiem pakalpojumiem laboratorijām maksāsim ar koeficientu 0,9". Es pieļauju, ka ministra viedoklis ir – laboratorijas ir ieinteresētas apjoma kāpumā, jo daudz izmeklējumu nozīmē kaut kādu peļņu. Ierēdņi mīļuprāt izpilda ministra norādījumus, ieraksta koeficientus MK noteikumu projektā un sūta uz Ministru kabinetu.

Vainīgais ir atrasts – tās ir laboratorijas. Un koeficients ir universāls: gan urīna analīzei ar teststrēmeli, gan operāciju un biopsiju materiāla apstrādei mikroskopiskai izmeklēšanai.
Neesmu laboratorijas speciālists, bet skaidrs, ka koeficienta universāla samazināšana radīs divas problēmas:

netiks noteiktas atsevišķas laboratoriskās analīzes, kuru pašizmaksa būs ievērojami augstāka par valsts apmaksāto cenu, vienkārši laboratorijām šīm analīzēm nebūs reaģentu, aparatūras, speciālistu utt., jo neviens nevar strādāt ar mīnusiem. Iespējams, šīs analīzes būs pieejamas par maksu;
mazās laboratorijas pārstās strādāt, tās vienkārši bankrotēs vai tās pārpirks lielākās. Es negribu kārtējo reizi nodoties dažādām spekulācijām, bet izdzīvos, manuprāt, E. Gulbja laboratorija un Centrālā laboratorija. Iespējams līdzīgi Igaunijas scenārijam, ienāks globālais laboratorijas biznesa spēlētājs, kas izspiedīs visus vietējos. Iespējams, saglabāsies daļa slimnīcu laboratoriju, taču tās strādās ar mīnusiem uz citu pakalpojumu rēķina.

Nebiju slinks ieskatīties, kādas analīzes Latvijā ārsti nozīmē (izvēlējos tikai tās, ko apmaksā valsts). Pērn 869 tūkstošiem pacientu Latvijā veiktas asins analīzes ar piecu daļu diferencējošo asins analizatoru, un valsts par to samaksājusi 2,58 miljonus eiro. Pusmiljonam iedzīvotāju noteikts tireotropais hormons par 2 miljoniem eiro, bet pusmiljonam pacientu C reaktīvais olbaltums par miljonu eiro. Gandrīz miljons iztērēts arī par zema blīvuma holesterīna līmeņa noteikšanu asinīs, un tas noteikts 376 tūkstošiem pacientu. Lasāmviela ir gauži interesanta, taču tikai ārstam. 149 tūkstošiem vīriešu noteikts prostatas specifiskais antigēns – nudien labs rādītājs, tātad vīrieši pie urologa piestaigā un par savu priekšdziedzeri piedomā. 807 tūkstošiem noteikts kreatinīns. Es saprotu, ka Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents nefrologs Māris Pļaviņš, kurš ikdienā strādā hemodialīzes nodaļā, kreatinīnu nosaka visiem saviem pacientiem, bet ambulatoriskajā praksē nekādu lielu informāciju gūt no šīs analīzes nevar. Lasot lielos skaitļus par analīžu nozīmēšanu, prātā nāk Ingrīdas Circenes centieni ieviest kvalitātes kontroli ģimenes ārstiem – šajā pasākumā ģimenes ārsts var ciest finansiālus zaudējumus, ja nav nozīmējis kādu izmeklējumu. Un mīļā miera labad viņš atķeksē visu plašo izmeklējumu lapu.

Tai pašā laikā zināmu daļu laboratorisko analīžu Latvijā varētu noteikt vairāk. Nu, piemēram, diagnosticēt HIV/AIDS. Man liktos visai normāli paraudzīties uz šo diagnozes iespējamību katram, kam reāli nomākta imūnsistēma. Laikus nosakot, slimība ir ārstējama vismaz tādā līmenī, ka ar to var nodzīvot garus gadus. Līdzīgi man šķiet ir ar borēlijas esamības izsauktām globulīnu izmaiņām – ērču pārnēsātā borēlija izsauc Laima slimību, bet daudzi Latvijas iedzīvotāji pakļaujas muļķīgai reklāmai, ka nav no ērcēm jāuzmanās tiem, kas potēti pret ērču encefalīta vīrusu.

Rodas iespaids, ka šis rudens mums nāks ar divām jaunām atziņām: būs jāpārskata analīžu nozīmēšanas algoritmi Latvijā – vismaz no zināmas daļas rutīnas laboratorijas nozīmējumiem mēs tiešām varētu izvairīties. Bet priekš tā mums būs jāizskaidro saviem pacientiem – laboratorijas analīzes neārstē un nekādu veselības indulgenci nesniedz, tās ir instruments speciālista rokās. Savukārt laboratorisko izmeklējumu apmaksa ar koeficientu 0,7 vienkārši iznīcinās mazās laboratorijas un slēgs specifiskus izmeklējumus.

Atcerieties šo algoritmu (smēķēšana reizināta ar lieko svaru nozīmē vēzis), ja nesapratāt neko citu no šā raksta.