Raksta autors: Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents

Latvijas masu saziņas līdzekļos cita aiz citas parādās ziņas un informācija, ka "kaut kas" nav kārtībā Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā ar mikroķirurģiju, plastisko ķirurģiju, rekonstruktīvo ķirurģiju un plaukstas ķirurģiju.

Es apzināti uzskaitīju visus šos nosaukumus, kaut patiesībā stāsts ir par vienu, tiesa, ļoti sarežģītu ārstniecības metodi. Modernās plastiskās ķirurģijas princips ir paņemt daļu kaula kopā ar muskuļiem, fascijām, zemādu un ādu un pārvietot to citā ķermeņa daļā, piešujot artērijas, vēnas un parasti arī nervus tā, ka šajā pārstādītajā lēverī plūst asinis, atjaunojas inervācija, šis lēveris pieaug un aizpilda kādu defektu.

Parasta cilvēka uztverē plastikas ķirurga darbs asociējas ar norautas rokas vai pirksta piešūšanu – visbiežāk pacients tiek atvests no gatera, malkas zāģēšanas talkas vai no zāles pļaušanas ar trimeri. Vīri mūsdienās iepērk jaudīgas slīpmašīnas, zāģus, ēveles un pļaujmašīnas, sāk ar tām strādāt, būdami pārliecināti par savām prasmēm. Rezultātā septembra pirmajā nedēļā vien uz Austrumu klīnisko slimnīcu tika atvestas trīs ar modernajiem instrumentiem nogrieztas rokas. Vienkārši ar diegiem piešūt nogriezto plaukstu nevar – jāsašuj artērijas, vēnas, nervi, cīpslas, un visas šīs manipulācijas jāveic, raugoties caur mikroskopu. Daļa no asinsvadiem ir mazāki par milimetru diametrā, vēnulas sieniņa ir desmitkārt plānāka par zīdpapīru, šuves jāliek neticami cieši un precīzi. Piešūt augšdelmā gaterī nogrieztu roku nereti ir vieglāk nekā zīdaiņa pirkstu, ko nokodis suns. Šo rindu autoram nācies dot narkozes mikroķirurģiskām operācijām, kas ilgušas vairāk par diennakti, un, ko tur liegties, arī pats esmu mikroskopa kontrolē dažu lielāku asinsvadu šuvis. Tiesa, tas bija tālajos astoņdesmitajos un deviņdesmitajos. Toties no tiem laikiem manā uztverē saglabājies plastikas ķirurga tēls: harismātisks un pašpārliecināts ārsts, kas netur muti arī tad, ja būtu jāpaklusē (piemēram, sarunā ar ministru, kurš visu zina labāk). Tipiskākie Latvijas plastikas ķirurgi ir Jānis Zaržeckis, Jānis Ģīlis, Olafs Libermanis un Mārtiņš Kapickis. Arī jaunākie kolēģi ir tikpat jaudīgi un enerģiski, bet šos četrus es izvēlējos, lai katram lasītājam kļūtu skaidrs, par ko es runāju. Plastikas ķirurgus apvieno arī tas, ka gandrīz visi no viņiem vairākus gadus pavadījuši, mācoties dažādās pasaules vadošajās klīnikās, turklāt šīs apmācības apmaksājuši paši. Jānis Ģīlis un Jānis Zaržeckis Amerikā un Kanādā dienās asistēja operācijās, bet naktīs strādāja būvēs. Ja man jāsalīdzina investīcijas prasmēs, tad mūsdienu mikroķirurgu es gribētu salīdzināt ar tenisistu Ernestu Gulbi, kura treniņos tēvs ieguldīja miljonus, bet tagad neviens nebrīnās, ka tenisists cenšas šīs investīcijas atpelnīt. Diemžēl Latvijā valda princips, ka ārsta investīcijas viņa izglītībā, būtu norakstāmas un ārstam jāstrādā par 650 eiro mēnesī, turklāt jābūt gatavam operēt 7 dienas nedēļā 24 stundas diennaktī.

Šķiet, ka ārvalstīs gūtās zināšanas ļāvušas mūsu mikroķirurgiem labāk nekā citām profesijām adaptēties mūsdienu pasaulē, izveidot savu struktūru, kas savus pakalpojumus pārdod Austrumu klīniskajai slimnīcai. Atliek cerēt, ka šādi ar laiku apvienosies arī anesteziologi, abdominālie ķirurgi vai endokrinologi, lai piespiestu valstij maksāt par zināšanām un profesionalitāti.

Ja man būtu jāstāsta, kuru Latvijas plastiskās ķirurģijas veikumu es vērtēju visaugstāk, es teiktu – darbu onkoloģijas klīnikā, kur Kalvis Pastars pārstāda zarnas fragmentu, lai izveidotu jaunu barības vadu (arī zarnu nevar pārstādīt tāpat, šujot "galu galā", arī šeit vajag sašūt visas daudzās artērijas un vēnulas, lai pa pārstādīto orgānu plūstu asinis). Otra tikpat nopietna lieta ir krūts izveide pēc ablācijas krūts vēža gadījumā. Sieviete pazaudē krūti, bet saglabā vēlmi jel kādreiz uzvilkt dekoltētu kleitu vai iet uz pludmali divdaļīgā peldkostīmā. Un sievietei tiek izveidota krūts no viņas pašas vēdera audiem un vēdera priekšējās daļas ādas. Rētas gandrīz nekur nav manāmas, vēders pazaudējis daļu sava mīkstuma, bet psiholoģiski paciente daudz ātrāk atgriežas dzīvē un darbā.

Vēzis mūsdienās parasti nav mirstama kaite. Tomēr lielās, agresīvās operācijas mūsdienās nav iedomājamas bez plastikas ar muskuļiem un ādas lēveriem. Mikroķirurga piesaiste balsenes vēža operācijā nozīmē no citiem audiem izveidot jaunu balseni, kas pacientam ļauj elpot caur muti, degumu un pat runāt. Plašu sejas un žokļu audzēju gadījumā plastikas ķirurgs no ribas un apkārtējo audu lēvera izveido jaunu apakšžokli.

Bez mikroķirurga iesaistes nav iedomājama moderna politraumu ārstēšana. Neiroķirurgs operē smadzenes, traumatologs liek kopā kāju, mikroķirurgs veic rekonstrukcijas. Esmu redzējis meiteni, kas pēc plaša pleca pinuma bojājuma (kas agrāk nozīmētu pilnīgi nekustīgu roku) koncertā spēlē klavieres.

Kāpēc es visu to stāstu? Izlasīju vairākos interneta portālos informāciju, ka tieši mikroķirurgu dēļ Austrumu klīniskā slimnīca ciešot milzu zaudējumus. Arī ministrs bargi vicinājis rādītājpirkstu – mikroķirurgiem esot jāstrādā slimnīcā, nevis kaut kādā tur sabiedrībā ar ierobežotu atbildību. Un vispār – norautu pirkstu jau varot piešūt arī kādā citā slimnīcā, ja Austrumu klīniskā universitātes slimnīca negribēšot klausīt ministra padomam un turpināšot sadarboties ar medicīnas privātstruktūrām.

Patiesībā rekonstruktīvās mikroķirurģijas pakalpojumi veido tikai 1,19% no Austrumu slimnīcas kopējā gada apgrozījuma, un tam nav izšķirošas ietekmes uz pašreizējo slimnīcas finanšu situāciju. Pašreizējās bēdīgās finanšu situācijas pamatā ir nabadzīgais valsts finansējums, fakts, ka visi smagākie pacienti tiek atvesti uz šo slimnīcu no visas valsts, bet šo smago slimnieku ārstēšana ir ļoti dārga, kā arī pilnīgi nesaimnieciskā darbība Austrumu klīniskās slimnīcas struktūrvienībā - Infektoloģijas centrā (šis ir autora viedoklis pēc finanšu dokumentācijas izpētes).

Šo rindu autors pārstāv viedokli, ka mikroķirurģija kā metode attīstāma arī citās klīnikās, ka šīs metodes attīstība atbalstāma Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, jo šajā slimnīcā jāveic daudz kaulu onkoloģijas un osteomielīta ārstēšanas operāciju, kur rezultāti būs ievērojami labāki, lietojot mikroķirurģijas tehniku. Tomēr šīs metodes ieviešana, jaunu kadru sagatavošana, operāciju bloku un tehnoloģijas iegāde prasīs vismaz pusotra miljona eiro investīcijas. Tās es ministram novēlu atrast.

Traumatoloģijas slimnīcu jaunajā attīstības posmā konsultē ārsts Olafs Libermanis. Viņš savulaik stāvējis pie šūpuļa privātstruktūrai, kas tagad veic mikroķirurģijas apjomu Austrumu klīniskajā slimnīcā, bet šobrīd tieši šī viņa paša radītā privātstruktūra ir viņa kritikas degpunktā. Būdams ar harismu un labu vārdu krājumu apveltīts, kolēģis cenšas pārliecināt ministriju, presi un pacientus, ka Austrumu klīniskās slimnīcas labās iestrādes plastiskajā ķirurģijā ir sagraujamas.