ANTIGĒNI
lielmolekulāri savienojumi, kas, parenterāli (ārpus gremošanas trakta) ievadīti, cilvēka vai dzīvnieka organismā ierosina specifisku antivielu rašanos un īpašā veidā reaģē ar tām. Tie ir galvenokārt proteīni un polisaharīdu polimēri, no kuriem sastāv cilvēka, dzīvnieka un mikrobu šūnas. Bez šiem t.s. pilnīgajiem antigēniem izšķir vēl arī nepilnīgos antigēnus (haptēnus un pushaptēnus) - vielas, kas antivielu sintēzi izraisa tikai pēc saistīšanās ar proteīniem. Ja nepilnīgie antigēni saistās ar jau esošajām antivielām, tie dažreiz kavē (pushaptēni) seroloģiskās reakcijas. Katrs antigēns ierosina tikai sev atbilstošu antivielu sintēzi un arī saistās tikai ar sev atbilstošām vai tām radniecīga sastāva antivielām. Šī īpašība ir antigēnu specifiskums. Ja kāds cits antigēns reaģē ar esošajām antivielām tāpat kā to ierosinātāji vai arī izraisa līdzīgu antivielu sintēzi, abi šie antigēni ir homoloģiski; pretējā gagījumā antigēni ir heteroloģiski.
No cilvēka, dzīvnieka un baktēriju šūnām, riketsijām un vīrusiem var iegūt dažādus antigēnus. Iegūt tos tīrā veidā ir sarežģīti, reizēm pat neiespējami. Tāpēc tīro antigēnu vietā biežāk lieto dabiskos izejmateriālus (cilvēku, dzīvnieku un mikrobu šūnas, šūnu sastāvdaļas, piem., kodolus, apvalkus, viciņas u.c), ko ikdienas praktiskajā darbā arī sauc par antigēniem. Cilvēka un dzīvnieka organisms uz saviem vai savas sugas indivīdu lielmolekulārajiem savienojumiem parasti nereaģē, bet reaģē tikai uz svešiem savienojumiem, t.i., uz tiem, kas iegūti no citas sugas indivīdiem. Izņēmums ir eritrocītu olbaltumvielas, pēc kurām nosaka asins grupas. Šīs olbaltumvielas dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīgas, tātad atšķirības var būt vienas sugas robežās. Tādus antigēnus sauc par izoantigēniem. Patoloģijas gadījumā par "svešiem" var kļūt paša organisma audi un šūnās esošie savienojumi. Tos sauc par autoantigēniem vai autoalergēniem. Dažādus antigēnus plaši lieto praktiskajā medicīnā vakcīnu un diagnostisku preparātu veidā.