Anita Kvāla: "Man vienmēr gribas to plašumu"
Tobrīd, kad uzzināju, ka man jāintervē TV seriāla "UgunsGrēks" Solveiga – Anita Kvāla, domās saķēru galvu – tikai fragmenti, ko TV esmu redzējusi… arī kā aktrisi neesmu viņu gana daudz iepazinusi. Biju nedaudz apmulsusi un apjukusi. Atceros vien sajūtu, ka nesen žurnālā "Ieva" lasītajā intervijā viņu biju pamanījusi. Toreiz gaisā novirmoja kaut kas trausls un vienojošs. Kad jau pēc mēneša sēdēju viņas Liepājas Vītolu ielas dzīvoklītī un Anita, smagas gripas pārņemta, tomēr interviju nebija atteikusi, es sapratu – esmu satikusi ne tikai izcilu aktrisi, bet arī cilvēku, kurš ir īsts un patiess savā būtībā. Pēc mirkļa mēs pārgājām no "Jūs" uz "Tu".
Pavisam negaidīti uzzināju, ka Anita nu jau teju desmit gadus sadzīvo ar diezgan smagu osteoporozi. Runāt par slimību nemēdz būt viegli, visbiežāk to gribas noklusēt, paslēpt no pārējo acīm, ja vien neesi izslāpis pēc žēlošanas. Anitai šo žēlošanu nevajag – to jūtu ar visām savām kaulu smadzenēm. Un viņa ir gatava runāt, pieskaroties arī šai tēmai.
Kā saprati, ka Tev ir osteoporoze?
Es domāju, ka tā ir tā diagnoze, par kuru nav jākautrējas stāstīt (domīgi). Kā man daktere saka – tāds kaulu grauzējs, kas grauž kopā tos kaulus. Citi saka – sairst kauli. Tāpēc ir lūzumu risks. Kaut gan skelets man no dabas ir ļoti stingrs. Esmu vairākas reizes uz skatuves tā kritusi, ka zili zaļš noiet gar acīm, bet lūzumu nav.
Kā nolēmi aiziet pie ārsta sākumā?
Man sāpēja kauli, nevis muskuļi, sāpēja kaulu skelets – mazie kauliņi, mugurkauls. Izmasē, bet vienalga sāp. Mani tas darīja uzmanīgu. Cik ilgi var dzīvot, nemitīgi lietojot pretiekaisuma zāles? Tas taču saēd kuņģi. Un tad manam ģimenes ārstam ienāca prātā doma sūtīt mani uz osteoporozes pārbaudi. Toreiz Liepājā šo pārbaudi nebija iespējams veikt – braucu uz Rīgu (tagad Liepājā ir viens no modernākajiem aparātiem Metalurgu poliklīnikā). Diagnoze apstiprinājās, un es nokļuvu osteoporozes slimnieku uzskaitē.
Kad sāku ārstēties, valsts kompensēja 75% no medikamentu cenas, – tad zāles vēl bija nopērkamas. Veselības uzlabojumi bija ļoti labi. Vienreiz vai divos gados reizi bija jāparādās ārstam.
Apmēram pirms gada valsts nolēma, ka kompensēs tikai 50% no zāļu cenas, un tad es pārstāju tās dzert. Salasījos internetā, ka šīs zāles ir pamatīga ķīmija, un gadu pamēģināju tās nelietot. Un, lūk, rezultāts – pirms nedēļas aizgāju pārbaudīties. Rezultāti ir tādi, kādi man bija pirms desmit gadiem, kad tikai sāku ārstēties. Tagad sāp viss mugurkauls. Osteoporoze nav komforts.
Un naudas trūkums arī…
Tas, ka naudas nav… Galvenais, kā tu uz to skaties. Es parasti intervijās saku – kāda krīze?? Es visu mūžu esmu skaitījusi naudu. To daru arī tagad, nekas nav mainījies. Ja es būtu bijusi bagāta, tad tagad man būtu krīze.
Esi gribējusi būt bagāta?
Nē, nezinātu, ko iesākt ar bagātību. Man nevajag ne lidmašīnas, ne salas. Man pietiek ar sapni. Un vēl es gribu sauli!
Es arī gaidu sauli. Domāju, ka mūsu klimats nav diez ko…
Mēs dzīvojam brīnišķīgā klimatā – mums ir četri gadalaiki. Mums nav zemestrīces. Mūs var apskaust!
Bet Maiami visi visu laiku smaida.
Cilvēki taču smaida arī Latvijā! Protams, latvieši ir ļoti īpatnēja nācija, tas nu gan ir tiesa. Ne Lietuvā vai Krievijā neko tādu neatradīsi. Krievs pēdējo kreklu novilks un atdos. Latvietis aiz skaudības no mājas neizies, ja kaimiņam būs kas vairāk. Un šī lēnība. Mēs smejamies par igauņiem, bet paši… gaidām līderi.
Mūsu nācijā ir kaut kas tāds… Gadsimtā viens līderis var rasties, tad otru gadsimtu jāatpūšas, jāpavaimanā, jāpadzied.
Kāds bija Tavs pats sākums? Bērnība.
Remte. Saldus rajons. Tāda maza vieta. Tur tagad mammas kaps, un mammai blakus abi brāļi guļ. Manā dzimtajā pusē palikušas vien kapu kopiņas.
Man vairāk interesē Tavi sapņi kā mazai meitenei. Ko domāji par lielo cilvēku dzīvi, par sevi, kas būsi? Ko pārdzīvoji?
Es nezinu… Man liekas, es biju vislaimīgākais cilvēks uz pasaules. Man bija viens vienīgs sapnis – būt par aktrisi. Piedzimu daudzbērnu ģimenē, mammai biju pēdējā, lielākie brāļi un māsas jau dzīvoja atsevišķi, un es uzaugu viena pati ar mammu un papu. Mēs bijām seši. Tagad ir viena māsa un viens brālis. Mūsu ciltskoks ir sarežģīts. Lielo mīlestību es saņēmu no mammas. Tā bija visam pāri ejoša. Tāpat es tagad mīlu savu dēlu Kārli.
Tāds liels mīlestības mākonis, kurā es peldu.
Atceros ziemas, kurās es kritu sniegā līdz padusēm! Tagad, kad uzkrīt sniedziņš, valsts izsludina ārkārtas situāciju. Ārprāts!! Kas gan var būt skaistāks par sniegu?
Atceros vasaras, kad nolīst lietus, dažreiz ir varavīksne, es izeju ārā un peļķē taisu dubļu pankūkas. Tā bija laimīgā bērnības pasaule. Ne jau manta ir vajadzīga, bet šī enerģija, šī fantāzija. Tu vari justies labi peļķē, klapējot ar mazajām roķelēm pa ūdeni un taisot no dubļiem pankūkas.
Bet Tu neatbildēji, vai bija kāds mirklis, kad saprati – es darīšu tikai to? Vai jūs gājāt uz teātriem? Vai pagalmā spēlēji teātri ar kaimiņu bērniem?
Es jau augu ar domu, ka būšu aktrise, braukšu uz Rīgu un mācīšos tur, kur mācās Aina Jaunzeme. Manas skolas direktors bija Ainas Jaunzemes tētis. Tajā mazajā pagastā gaisā virmoja, ka tas ir aizsniedzams sapnis. Tas bija reāls, konkrēts mērķis.
Mājās bija apaļa bleķa krāsns, un es stāvēju pie krāsns, bet mamma, atlaidusies gultā, mācīja, kā runāt dzeju. Mamma bija tā, kura ar visu būtību mani atbalstīja. Pašai viņai nekādu iespēju mācīties nebija – karš, seši bērni, kaut, manuprāt, viņa būtu varējusi kļūt par aktrisi.
Mamma mani redzēja vienīgi Dzērvītes lomā. Tā ir Jurkāna luga. Toreiz to uzskatīja par novatorisku. Lugas beigās Dzērvīte atkailinās. Atceros, kā mamma sēdēja Drāmas teātra 5. vai 6. rindā. Saikne mums ir enerģijas līmenī. Zinu, ka viņa ir mans sargeņģelis. Parasti kādā pārdomu mirklī es pateicos savai mātei. Tā ir Daba, kur tu atrod pateicību, pielūgsmi. Man tas ir manos mirušajos, mīļajos.
Kad uzstājos Nacionālajā teātrī, zinu – mamma mani redz.
Tētis arī bija ļoti interesanta personība, bet karš visu salika pa vietām. Tētis bija beidzis feldšera kursus Rīgā, jaunībā sēdējis ar Grotu un Čaku Rīgas krodziņos, bijis līdz ausīm iekšā bohēmā, rakstījis dzeju. Mūža otrajā pusē viņš atgriezās pie tā punkta, kur bija jaunības dienās, un atkal sāka rakstīt.
Un tālāk?
Beidzu skolu, devos uz Konservatoriju, bet neiestājos. Atceros, ka iestājeksāmenos man mugurā bija pelēka kleitiņa – īsts pelēkais zvirbulis. Eksaminācijas komisijā toreiz sēdēja Dzidra Ritenberga, kas vēlāk kļuva par manu teātra krustmāti. Vēl joprojām nevaru saprast, kāpēc viņa mani – meiteni, kura neiestājās, – izvēlējās!
Dzidrai Ritenbergai bija vasarnīca Dubultos, un viņa uzaicināja mani pie sevis. Man viņa likās liela un ļoti skaista! Viņa sāka mani gatavot Maskavai, pārliecinādama: "Tev jābrauc!" Viņa arī uzrakstīja vēstuli Oļģertam Kroderam, kurš tolaik bija režisors Liepājā, un ar šo vēstuli rokās ierados pie viņa. Nezinu, kas bija rakstīts vēstulē. Varbūt: "Paņem to meiteni!"
Krodera studija bija jau otrajā kursā. Biju visu nokavējusi, jau bija rudens. Turklāt es vēl filmējos Dz. Ritenbergas pirmajā filmā "Šīs bīstamās balkona durvis". Konkurence nenormāla, bet es vēl braukāju un filmējos.
Oļģertu Kroderu es atceros kā tēvu. Viņš varētu būt Dievs mūsu izpratnē – mīļš un sirms maiguma iemiesojums. Vienreiz dzīvē viņš tomēr kļūdījās, jo uzskatīja, ka nav jāmācās Maskavā. Es viņam nepaklausīju un aizbraucu. Bet viņš uzskatīja, ka dabas dots talants skolā nav jāizbojā. Biju aplaimota, ka viņš mani nosauca par dabas talantu, bet tik un tā aizbraucu.
Maskavas periods ir atsevišķs stāsts. Tur ir tādi konkursi, kas mūsu prātam šķiet neaptverami. Uz vienu vietu bija 80 cilvēki. Bet vienā vārdā varu pateikt, ka tā ir BRĪVĪBA. Čigānam ir sava brīvība, un arī latvietim ir sava brīvība. Mākslinieks nedrīkst sēdēt pīļu dīķī un iedomāties, ka viņš ir okeānā, bet, sēžot pīļu dīķī, jāatceras, ka ir arī jūra un okeāns.
Tavs prasīgums vairāk saistīts ar Maskavu, nevis audzināšanu, skolu?
Ar pašvērtējumu. Vēlmi izdarīt darbu labi. Ļoti labi. Paletē ir daudz krāsu, bet man nekad nav interesējušas tās pelēkās. Mani interesē citas krāsas. Tāda es esmu!
Negribu sevi un savu ceļu attaisnot – lai pārējie saka savu vērtējumu. Bet aktieris ir tāds cilvēks… normāls jau viņš nav. Visu mūžu viņš tēlo, iejūtas citu cilvēku dzīvēs. Bet no otras puses – vienam cilvēkam tiek dots tik daudz emociju!
Visuvarenais nekad neiedos visu sajūtu gammu, iedos kādu daļu, pārējā tev jāsastrādā. Bet aktrises profesija ir izredzēto profesija, jo uz skatuves varu mīlēt kā traka, nīst kā traka.
Vai piekrīti, ka esi vienpate?
Es cilvēkus jūtu enerģijas līmenī. Man nevajag stundu garas pārrunas, lai saprastu, vai tu esi mans cilvēks. Vientulība barā – tā ir briesmīga, tā ir nežēlīgāka nekā vientulība, kas rodas, sēžot vienam uz dīvāna un lasot avīzi.
Tu bieži intervijās runā par dēlu Kārli. Bet citi tuvie dvēseļu radinieki, par kuriem vari teikt, ka ar viņiem jebkur jūtos kā mājās?
Man kaut kā ir sagadījies, ka viņi visu laiku nav blakus. Varbūt tas ir pat labi. Tās ir ilgas. Es viņus satieku kaut vai tai pašā "UgunsGrēkā", tur ir manas enerģijas aktieri – Ķesteris, Maija Doveika.
Iedomājies, ka Tavā priekšā sēdētu Solveiga – reāla, dzīva. Tu centies viņu saprast lomā, bet dzīvē? Vai saprastu?
Man viņa ir tēls no "Ugunsgrēka". Es vēlētos, lai scenāristi viņu zīmētu nedaudz gaišākās krāsās. Viņa ir ļoti sabiezināta, pat melna. Man kā Anitai nekad mākslā nav patikusi tāda klaja nelietība, klajš melnums. Un tieši tāds cilvēks man bija jātēlo.
Nemaz nepieļauju, ka Solveigu varētu satikt kā reālu būtni. Cilvēkam dzīve ir dota, lai viņš kaut ko sevī pārveidotu, kaut ko iemācītos.
Par ko Tu visvairāk priecājies? Kādas ir mazās laimītes ikdienā?
"Kukainīt, redz, kā saule spīd!" – Imants Ziedonis. Tā arī ir tā laime! Mirklis. Domuzīme. Mirklis. Saņemu kādu balvu. Apturi to mirkli, viņš jau pagājis! Viss. Un nāk nākamie!
Es nemāku atbildēt. Šis man ir pārejas un klusēšanas periods. Beidzās darbs ar Solveigu, un manī ir pārdomas, tukšums. Lai kā mēs aprunājam Solveigu, viņa ir atstājusi manī savas pēdas. Pusotru gadu ar viņu dzīvoju. Tas nav vienu izrādi nospēlēt. Esmu aplaimota ar dažādiem projektiem – gan filmām, gan seriāliem, bet vienmēr ir bijis: "Hoču v Moskvu, v Moskvu, v Moskvu! Tuda! Tuda!" ("Gribu uz Maskavu, uz Maskavu, uz Maskavu! Turp! Turp!") Vienmēr gribas plašumu! Un tāpēc es nostalģiski skatos uz to horizontu. Pēc visām definīcijām sevī vertikāle jāmeklē, bet mani pievelk horizonts.
Un esmu lepna, ka manī ir šī sajūta!
Anita Kvāla – aktrise.
1998./1999. gada sezonas Labākā aktrise otrā plāna lomā – Spēlmaņu nakts.
Darba vieta – Liepājas teātris.
32 darba gadi Liepājas teātrī, lomas kino – "Šīs bīstamās balkona durvis" "Cukura nams", "Kurpe", "Kāzas", "Ķīlnieks", starptautisks projekts "Troja".
Gunta Šmidre
