ALKOHOLISMS

slimība, kuru rada bieža alkoholisko dzērienu lietošana un kurai raksturīga patoloģiska tieksme pēc alkohola, kas saslimušo noved pie psihiska un fiziska sabrukuma, kā arī sociālas degradācijas. Alkoholisms kā slimība jāatšķir no dzeršanas vai žūpošanas; tā ir alkoholisma cēlonis, bet vēl nav slimība. Alkoholisms un žūpošana ir kaitīga cilvēka veselībai, nelabvēlīgi ietekmē bērnu audzināšanu, rada zaudējumus ražošanā, atstāj kaitīgu ietekmi uz sabiedrības labklājību. Tāpēc alkoholisms ir svarīga medicīniska un sociāla problēma. Akūta saindēšanās ar alkoholu jeb etilspirtu ietekmē galvenokārt kavēšanas procesus centrālajā nervu sistēmā, tā mainot cilvēka izturēšanos, domāšanu un valodu. Iestājas alkohola reibums, kura pakāpe ir atkarīga no alkohola devas, koncentrācijas, cilvēka individuālās jutības un organisma vispārējā stāvokļa.

Jau vieglā alkohola reibumā (ja alkohola daudzums asinīs ir 0,05%; to rada 0,5-1 l alus vai 50-100 ml degvīna vai konjaka, vai 200-400 ml 14-18% vīna) ir traucēts normālais līdzsvars starp ierosas un kavēšanas procesiem, palēninās atbildes reakcijas uz kairinājumu, pavājinās kustību koordinācija. Rodas siltuma un reibuma sajūta. Cilvēks kļūst bezrūpīgāks, bezatbildīgāks, pārvērtē savas spējas, neievēro piesardzību. Tas viss var radīt darba ražīguma samazināšanos, brāķi ražošanā, avārijas transportā u.c. smagas sekas.

Vidējā reibuma pakāpē (alkohola koncentrācija asinis ir 0,1% ; to rada 0,5-1 1 vīna vai 150- 300 ml degvīna vai konjaka) alkohols vēl vairāk nomāc kavēšanas procesus, iestājas ierosas pārsvars. Bezrūpīgo, jautro noskaņojumu nomaina īgnums, dusmu uzliesmojumi, takta trūkums, rupjība. Pavājinās spēja kritiski novērtēt situāciju. Piedzērušā rīcība var kļūt bīstama sev un apkārtējiem. Kustības ir nekoordinētas, gaita nestabila. Var būt slikta dūša un vemšana, pēc tam rodas nogurums un vājums.

Smagā alkohola reibumā (ja asinis ir 0,2% alkohola; to rada 400- 500 ml degvīna vai konjaka) tiek nomākti arī ierosas procesi, rodas kustību un līdzsvara traucējumi, neskaidra runa, bieži sākas vemšana. Uzbudinājums un bīstama rīcība var būt neilgu laiku, jo drīz vien sākas apātija, miegainība, kas pāriet narkotiskajā miegā. Iestājas dzīvībai bīstami sirdsdarbības un elpošanas traucējumi. Ja alkohola saturs asinīs sasniedz 0,5% , var iestāties nāve sakarā ar dzīvībai svarīgu centru paralīzi iegarenajās smadzenēs.

Bieža alkoholisko dzērienu lietošana ar laiku rada stabilus traucējumus - hronisko alkoholismu. Tam raksturīgs narkomāniskās alkoholatkarības sindroms - patoloģiska tieksme pēc alkohola, paškontroles zudums, abstinences sindroms (paģiru sindroms), vemšanas aizsargrefleksa izzušana, mainīta organisma izturība (tolerance) pret alkoholu, kā arī somatiski un neiroloģiski traucējumi un personības degradācija. Hronisks alkoholisms noris vairākās stadijās.

I jeb neirastēniskā stadija rodas pēc 1-5 g. ilgas sistemātiskas alkoholisko dzērienu lietošanas (visbiežāk 21-25 g. vecumā) un ilgst 1-3 g. Galvenie simptomi: pieradums pie lielām alkohola devām un vemšanas aizsargrefleksa zudums. Rodas uzmācīga tieksme pēc alkohola; sākumā alkohola lietošana un viss, kas ar to saistās (dzeršanas rituāls, runas par dzeršanu un izdzertā degvīna daudzumu), rada emocionāli pacilātu noskaņu. Reibums ir subjektīvi patīkams, rada eiforiju, un pēc noteiktas alkohola devas zūd spēja kontrolēt izdzertā alkohola daudzumu - dzeršana turpinās tikmēr, kamēr vien ir ko dzert un kamēr fiziski iespējams iedzert. Reibuma laikā izpaužas saasinātas rakstura īpašības (pēc rakstura aizdomīgi cilvēki pāriet uz čukstēšanu; citiem uzmācas greizsirdības domas, teatralitāte, lielība). Saīsinās starplaiki starp dzeršanas reizēm. Sākas dzeršana vienatnē, slepeni. Rodas neiroloģiski traucējumi - bezmiegs (galvenokārt agra pamošanās), astēnija. Sākas pārmaiņas raksturā.

II jeb narkomānijas stadija visbiežāk ilgst apmēram 4-6 g. Šajā laikā tieksme pēc alkohola kļūst nepārvarama (slimnieks šai tieksmei pārstāj pretoties), sevišķi pēc izdzertas alkohola devas. Abstinences sindroma parādības sākumā izdodas pārtraukt ar nespecifiskiem līdzekļiem (stipru tēju, kafiju), vēlāk tikai ar alkoholu. Slimniekam šajā periodā ir maksimāla izturība pret alkoholu. Mainās reibuma raksturs; miera un patīkama atslābuma sajūtu nomaina ātra uzbudināmība un kustību aktivitāte (tieksme klaiņot). Domāšanā rodas t.s. iestrēgšana (runā par vienu un to pašu, piem., atkārtoti stāsta notikumus no savas dzīves, nepārtraukti atvainojas), labsirdību nomaina ļaunums, niknums, alkoholiķis kļūst sociāli bīstams. Abstinences sindroms sāk izpausties arī pēc nelielām alkohola devām, dzeršanas periodi kļūst ilgstoši, tos var pārtraukt tikai naudas trūkums vai saasinājušās konflikta situācijas. Iestājas personības degradācija. Zūd godīgums, pienākuma apziņa. Alkoholiķis nespēj pareizi vērtēt situāciju un savu stāvokli, atšķirt nopietno, pat traģisko no smieklīgā (t.s. alkoholiķa humors - rupji, ciniski, lēti, bieži vien ļauni joki). Mainās interešu loks; sākumā tas sašaurinās, pēc tam, iestājoties pastiprinātai nogurdināmībai, zūd jebkuras intereses. Zūd emocijas un jo sevišķi griba. Reizē ar epizodiskiem solījumiem un it kā labiem nodomiem viegli pamanāms galējs egoisms, rupjība, cinisms. Drīz vien rodas depresija, kam var būt disforiska nokrāsa, bieži rodas pašnāvības domas un mēģinājumi. Alkoholiķis ir nepastāvīgs, neaprēķināms (nav zināms, kā viņš kuro reizi rīkosies līdzīgā situācijā). Samazinās intelektuālā darba produktivitāte. Pakāpeniski zūd atmiņa, garīgā aktivitāte, vēlāk arī spriešanas spējas, iestājas plānprātība. Alkoholiķis vairs neslēpj savu dzeršanu, bet naivi mēģina to attaisnot (piem., alkoholu lietojot tāpēc, lai ārstētos pret bezmiegu, lai aizmirstu nepatikšanas u.tml.). Sākas arī CNS organiskas pārmaiņas, smadzeņu atrofija.

III jeb encefalopātijas stadijā (iestājas visbiežāk 31-40 g. vecumā) raksturīgas manāmas organiskas pārmaiņas galvas smadzenēs. Slimnieks vairs nepanes lielas alkohola devas, tāpēc pāriet uz vieglākiem dzērieniem (vīnu); vēlāk naudas trūkuma dēļ un ātrākas apreibināšanās nolūkā lieto lētākus līdzekļus (politūru, odekolonu u.c). Dzeršanas periodos parasti ir smagi atmiņas traucējumi. Alkohols vairs nerada labsajūtu, bet kļuvis par nepieciešamību, - ja tas nav lietots, var rasties somatiski traucējumi. Dzeršana tiek pārtraukta tikai tad, kad sākas smagas komplikācijas, kas apdraud slimnieka dzīvību. Ārēji var maldīgi likties, it kā alkoholiķis pārtrauktu dzeršanu ar lielu gribasspēku. Radies dziļš personības defekts. Alkoholiķi šajā stadijā pilnīgi zaudējuši agrākās personības īpatnības un kļuvuši cits citam līdzīgi - vai nu eksplozīvi, ļauni (niecīgākais iemesls uz iepriekšējas bezrūpības un vienaldzības fona rada naida un dusmu uzliesmojumus), vai arī gļēvi, apātiski, ar eiforisku vai nomāktu garastāvokli. Intelektuālās pārmaiņas novedušas pie dziļas plānprātības. Šajā stadijā bieži rodas alkohola psihozes, un pēc tam defekts arvien padziļinās. Alkoholisms attīstoties, rodas stabilas un progresējošas pārmaiņas visā organismā: bieži izveidojas hronisks gastrīts, aknu ciroze, hepatīts, čūlas slimība, miokardīts. Raksturīga priekšlaicīga novecošana - izkrīt zobi un mati, lūst nagi, rodas grumbas, āda zaudē elastību, kļūst pelēka.

Alkoholisma izcelsmē zināma nozīme var būt organisma īpatnībām (iedzimtībai, reaktivitātei, personībai, vecumam, dzimumam utt.), cilvēka sociālajam stāvoklim, izglītībai, ģimenes stāvoklim. Vienādos pārējos apstākļos lielākā nozīme ir t.s. mikrosociālajai videi - tuvākās apkārtnes ietekmei, kas rada noteiktu pozitīvu vai negatīvu attieksmi pret dzeršanu. Lielāka sliecība uz alkoholismu piemīt cilvēkiem, kuru estētiskās un ētiskās prasības ir mazas un kuri vieglāk ietekmējami. Materiālās labklājības celšanās var pat veicināt šo cilvēku noslieci uz alkoholismu. Dažreiz alkoholisma rašanos var sekmēt sistemātiska alkoholisko dzērienu lietošana ārējo apstākļu ietekmē (piem., dažu profesiju pārstāvjiem, kuriem alkohols viegli pieejams).

Cīņu pret alkoholismu PSRS veic valsts iestādes, medicīnas un sabiedriskās organizācijas. Daudz uzmanības tiek veltīts kultūras un audzināšanas darbam iedzīvotāju vidū. Sanitāri izglītības pasākumi, alkohola kaitīguma izskaidrošana tiek apvienota ar valsts un sabiedrības ietekmēšanas līdzekļiem. Padomju krimināltiesībās par dzērumā izdarītu noziegumu paredzēta pastiprināta atbildība. PSRS savienoto republiku likumos noteikta atbildība par nepilngadīgo iesaistīšanu žūpošanā. Paredzēta alkoholiķu piespiedu ārstēšana un pāraudzināšana darbā (uz laiku no 1 līdz 2 g. medicīnas iestādēs ar speciālu ārstēšanas un darba režīmu), ja tie izvairās no labprātīgas ārstēšanās, neievēro darba disciplīnu, sabiedrisko kārtību un sociālistiskās sadzīves normas. Ar PSRS Ministru Padomes 1972. g. lēmumu noteikts, ka personām, kas saslimušas iereibuma vai ar iereibumu saistītas rīcības dēļ, kā arī no pārmērīgas alkohola lietošanas (traumas, alkohola psihozes u.c), darba nespējas lapas par ambulatoriskajā un stacionārajā ārstēšanā pavadīto laiku netiek izsniegtas un pārejošās darba nespējas pabalsti netiek maksāti.

Ārstēšana. Hronisku alkoholismu ārstē gan ambulatoriski (psihoneiroloģiskajā dispanserā vai kabinetā), gan stacionārā (psihoneiroloģiskajā slimnīcā). Lieto dažādas ārstniecības metodes, lai novērstu tieksmi pēc alkohola. Tiek palielināts organisma jutīgums (ar sensibilizējošiem līdzekļiem; jau pēc nelielas alkohola devas rodas subjektīvi smags stāvoklis - baiļu sajūta un veģetatīvas reakcijas) un izveidojas negatīvs nosacījuma reflekss pret alkoholu (ar vemšanas līdzekļiem). Sevišķa nozīme ir psihoterapijai. Ārstēšanas pēdējais posms - ārstēšanas rezultātu nostiprināšana, recidīvu novēršana - ir visilgākais (līdz 3 g. un ilgāk). Tas ietver gan medikamentozo ārstēšanu, gan audzināšanas pasākumus. Slimniekam pilnīgi jāizvairās pat no dzērieniem, kas satur ļoti niecīgu alkohola daudzumu. Labāki panākumi ārstēšanā ir tad, ja slimnieks pats aktīvi vēlas atbrīvoties no alkoholisma un precīzi ievēro visus ārsta norādījumus un ģimene, kā arī darbabiedri viņam palīdz. Svarīgi ir savlaicīgi uzsākt ārstēšanu. 2 att.