Alerģiju ir iespējams ārstēt!
Alerģija ir pastiprināta cilvēka imūnsistēmas atbilde uz noteiktām vielām (alergēniem), piemēram, ziedputekšņiem, mājas putekļu ērcītēm, pelējumiem vai dzīvnieku blaugznām, kuras parasti nerada nekādas problēmas vairumam cilvēku, stāsta LOR Klīnikas alergoloģe Dace Kārkliņa.
No augu ziedputekšņu izraisītas alerģijas cieš gandrīz katrs trešais pilsētnieks. Ar ziedputekšņu alerģiju jeb polinozi cilvēki parasti sāk slimot jau bērnībā, vissmagāk no tās cieš 25–30 gadu vecumā, bet pusmūžā tās simptomi samazinās vai pat var izzust. Īpaši bieži alerģiju izraisa bērzu, alkšņu un lazdu ziedputekšņi. Ziedputekšņu izraisītās iesnas nedrīkst atstāt bez ievērības, jo statistika liecina, ka 40% pacientu ar alerģisko rinītu pakāpeniski attīstās bronhiālā astma.
Ziedputekšņu alerģijas biežākās izpausmes ir iesnas (alerģiskais rinīts), aizlikts deguns, šķaudīšana, acu graušana, asarošana, var būt arī klepus un apgrūtināta elpošana. Jo lielāka ziedputekšņu koncentrācija gaisā, jo stiprākas būs alerģijas izpausmes. Alerģijas simptomi pastiprinās arī sausā, karstā un vējainā laikā, turklāt pilsētā tie izteiktāki nekā laukos, jo savienojumā ar dūmiem un izplūdes gāzēm putekšņi kļūst īpaši agresīvi.
Laikā, kad gaisā lido alerģiju izraisošie ziedputekšņi, pastaigām ieteicams izvēlēties lietainas dienas un lietot alergologa vai ģimenes ārsta ieteiktos medikamentus – deguna pilienus, ziedes vai tabletes, kas neļauj slimībai progresēt.
Mājas putekļu ērcīte var izraisīt pastāvīgu alerģiju. Bieži aizmirstam, ka putekļu ērcītes ir pirmais elpošanas ceļu alerģiju cēlonis visā pasaulē, izraisot 20% no alerģiskā rinīta. Šī ir smaga veselības problēma, kas cieši saistīta ar pieaugošo astmas risku.
Astoņi cilvēki no desmit, kas cieš no putekļu ērcītes, alerģijas pazīmes ikdienā īpaši neizjūt, un ir atklājies, ka cilvēki ar šo alerģiju dzīvo līdz pat septiņiem gadiem, to neārstējot. Pētījumi norāda, ka saskare ar putekļu ērcīšu alergēniem agrā vecumā var izraisīt nopietnas medicīniskas problēmas un vēlāk pat ierosināt sēkšanu.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir apstiprinājusi, ka, piemērojot alergēnu specifisko imūnterapiju, var ārstēt alerģisko rinītu un alerģisko astmu, kuras izraisa mājas putekļu ērcītes, ziedputekšņi, pelējums (mikroskopiskas sēnītes) un dzīvnieku blaugznas. Alergēnu specifisko imūnterapiju var nozīmēt gan bērniem, gan pieaugušajiem. Imūnterapijas praksē vispirms tiek noteikts, kāds alergēns izraisa alerģiju, – ādas testi, analīzes. Imūnterapijai nav vecuma ierobežojumu, taču, jo agrākā vecumā sāk ārstēšanu un jo mazāk ir alergēnu, pret kuriem cilvēks ir jutīgs, jo augstāka ir arī terapijas efektivitāte. Ārstēšanās laikā tiek mainīta organisma imūnsistēmas atbildes reakcija uz kairinātāju.
Imūnterapiju pielāgo katram cilvēkam individuāli. Ir divi ārstēšanas veidi: zemmēles alergēnu imūnterapija – pilienu vai tablešu – un zemādas alergēnu imūnterapija.
Alergēnu specifiskā imūnterapija ir vienīgais ārstēšanas veids, kas iedarbojas uz alerģijas rašanās cēloņiem. Beidzoties ārstēšanas kursam, ir jūtama ilgtermiņa iedarbība.
Neatkarīgi no imūnterapijas veida, tā atvieglo alerģijas simptomus jau pirmajā pusgadā pēc ārstēšanas uzsākšanas. Sākumā preparāts tiek lietots, pakāpeniski palielinot tā devu. Pēc tam lietošanu turpina, lietojot nemainīgu uzturošo devu. Ļoti svarīgi, izvēloties imūnterapiju, ir precīzi ievērot ārsta norādījumus. Vidēji terapijas ilgums būs 3–5 gadi. Pareizi lietojot, alergēnu imūnterapijas efekts saglabājas arī pēc preparāta lietošanas beigām – simptomi samazinās vai pat izzūd. Efektivitāte dažādos medicīniskās literatūras avotos norādīta 70–85%, un tas ir daudz.
Alergēnu imūnterapijas galvenā priekšrocība, salīdzinot ar pretalerģijas medikamentiem, ir tā, ka jau pat pirmajā ārstēšanas gadā samazinās alerģijas izpausmes un nepieciešamība lietot pretalerģijas medikamentus – vietējos glikokortikoīdus, antihistamīna medikamentus utt. Pretalerģijas zāles ātri un sekmīgi likvidē alerģijas simptomus, taču, ja tās nelieto, simptomi atkal parādās. Savukārt alergēnu specifiskā imūnterapija ir vienīgais ārstēšanas veids, kas iedarbojas uz alerģijas rašanās cēloņiem. Imūnterapija neļauj rasties arī citām alerģijām vai alerģiskajam rinītam attīstīties par bronhiālo astmu.
Terapijas mērķis ir samazināt cilvēka jutīgumu pret alergēnu, pakāpeniski mainot organisma imūnsistēmas atbildi un nodrošinot noturību pret alergēnu. Organismu pakāpeniski pieradinot pie alergēna, ko tas nepanes. Piemēram, ja alerģiju izraisa putekļu ērcīte vai ziedputekšņi, tad pacients ilgstoši saņem preparātu, kas organismu pakāpeniski pieradina pie šiem alergēniem. Līdzīgi ir tad, ja ir alerģija pret bišu vai lapseņu dzēlieniem, dzīvnieku blaugznām, pelējumiem utt. Lai sasniegtu šo mērķi, pacientiem rūpīgi jāievēro ārsta norādījumi imūnterapijas laikā.
Ja ir sezonālā (ziedputekšņu) alerģija, imūnterapija jāsāk vismaz 3–4 mēnešus pirms sezonas sākuma, vēl labāk – pusgadu iepriekš, lai līdz sezonai jau būtu izveidojusies jūtama imunitāte un pretalerģijas zāļu daudzumu varētu samazināt gandrīz līdz nullei.
Arī alerģijas diagnostiku labāk veikt starpsezonā, jo tad testi ir visprecīzākie. Terapijas uzsākšanas laikam nav nozīmes, ja ir alerģija, kas nomoka visu cauru gadu, piemēram, alerģija pret mājas putekļu ērcītēm.
Alergēnu specifiskajā imūnterapijā izmantojot zem mēles lietojamos pilienus, sāk ar mazākas koncentrācijas preparātu. Pacients to ik dienu lieto mājās, ārstu apmeklējot ik pēc trim mēnešiem vai agrāk, ja ir sūdzības, neskaidrības vai problēmas, kas apgrūtina terapiju. Zemmēles tabletes pieejamas, lai atbrīvotos arī no pļavu zāļu alerģijas. Tās diendienā lieto pirms sezonas un sezonas laikā, pavisam apmēram 4–5 mēnešus, tad ir pusgadu pārtraukums, un tad atkal pusgadu lieto terapiju, kopumā trīs gadus.
Zemādas injekcijas ir senākais alergēnu specifiskās imūnterapijas veids, taču dažreiz ir visgrūtāk īstenojams, jo injekcijas saņem pie ārsta kabinetā. Pirmos mēnešus kāpina devu vidēji vienreiz nedēļā, nākamos 2,5 gadus – viena deva mēnesī. Terapiju piemeklē katram pacientam individuāli.
Atšķirīgas ir arī cenas – zemmēles pilieni ir dārgāki par injekcijām
Pilienu sastāvā ir ūdens, vārāmā sāls, glicerīns un alergēns. Lietojot zemmēles pilienus, ir vajadzīga disciplīna. Ja pacients ir bērns vai pusaudzis, vecākiem, jau terapiju uzsākot, ir jābūt pārliecinātiem, ka tiks ievēroti ārsta norādījumi un katru rītu tukšā dūšā zem mēles tiks uzpilināts un paturēts noteikts skaits pilienu. Pieredze rāda, ka tas kādā brīdī var kļūt apnicīgi, aizmirstas vai negribas, un, izlaižot vienu, otru un vēl kādu reizi, zūd arī jēga arī no iepriekš izlietotās preparāta devas. Jārēķinās, ka zemmēles pilieni jāuzglabā ledusskapī. Būtu jānodrošinās ar preparāta glabāšanu aukstumsomā, ja plānojat ceļot.
Ja preparātu organismā ievada injekcijas veidā, arī tad vajadzīga regularitāte, turklāt tas jāveic ārsta kabinetā, jo ir jāievēro īpaša tehnoloģija, un preparāts nedrīkst nonākt asinsritē. Uz vietas jāpavada vēl apmēram pusstunda, lai pārliecinātos, ka nav paasinātas reakcijas.
Īpaši sarežģīts ir pirmais pusgads, jo pacientam savi plāni, īpaši tālāki izbraucieni, jāpakārto injekcijām, ko nedrīkst izlaist, saņemt agrāk vai vēlāk, lai nemazinātos efektivitāte. Zemmēles tabletes alergēnu specifiskajā imūnterapijā ir visjaunākā forma, un arī to sastāvā nav palīgvielu – tikai liofilizēts olbaltums, t.i., attīrīts, aukstumā sasaldēts un vakuumā izžāvēts. Tablete īsā mirklī izkūst zem mēles.
Sākot terapiju, visiem trim alergēnu specifiskās terapijas veidiem var būt blakusparādības. No tām nevar izvairīties, jo cilvēks noteiktās devās saņem to, ko viņš nepanes. Parasti, sākot terapiju, ārsts to izskaidro un pastāsta, kā rīkoties. Protams, sākumā tas nav patīkami, taču dažu nedēļu laikā saasinātā reakcija – lūpu vai mēles tūska zemmēles pilienu vai tablešu gadījumā vai apsārtums un tūska pēc injekcijas – pāriet.
Autors: lor_klinika
