Klasiska alerģija ir imūnsistēmas neadekvāta reakcija pret pavisam parastām lietām. Viens no faktoriem var būt arī iedzimtība – ja vienam no vecākiem ir alerģija, tad varbūtība, ka tā būs arī bērnam, ir 20-40%. Ja alerģija ir abiem vecākiem, tad varbūtība ir augstāka – 50-80%. Tomēr pēdējā laikā ir novērots, ka vecākiem, kuriem pašiem alerģiju nav, piedzimst alerģiski bērni, tādēļ alerģiju izcelsmes skaidrojums jāmeklē apkārtējā vidē.

Ļoti bieži ķermenis uz dažāda veida problēmām reaģē ar psihosomatiskām saslimšanām, it īpaši agrīnajā vecumā – jo mazāks bērns, jo izteiktāk tas reaģē ar ķermeni. Tas tāpēc, ka citādāk viņš nemāk pievērst apkārtējo uzmanību savām problēmām. Viena no šādām izpausmēm ir arī alerģija. Pastāv uzskats, ka alerģiju sekmē apspiestas trauksmes un dusmu izjūtas. Pētnieki atzīst psoriāzes (ādas slimība) saikni ar emocionālo stresu 40-60% gadījumos, bērniem pat biežāk, bet atopiskā dermatīta saikne ar emocionālo stresu parādās 80% gadījumos. Nātrenei stress ir viens no palaidējfaktoriem.

Ārkārtīgi nozīmīga loma bērna dzīvē, īpaši agrīnajā vecumā, ir mātei. Traucējumi agrā bērnībā mātes-bērna attiecībās rada zemapziņas konfliktu – no vienas puses, vēlmi pēc maiguma, no otras puses, bailes no maiguma. Bērns pats savu trauksmi pat neapzinās, tā var izpausties alerģijas veidā. Ļoti svarīgi, lai māte rūpētos par savu emocionālo veselību un spētu tikt galā ar stresa situācijām. Labas attiecības ar bērnu ir atkarīgas no mātes labsajūtas. Sievietes labsajūtu nodrošina arī labas attiecības ar mīļoto vīrieti, cik lielā mērā viņš viņu atbalsta un piedalās ģimenes problēmu risināšanā.

Dr. Ērika Rutkovska, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts psihoterapeits, uzsver: "Bērniem, kuri cieš no alerģijas, vecāki ir parasti emocionāli distancēti – vēsi attiecībās ar bērnu, vecākiem trūkst laika, pacietības, ko veltīt savam bērnam. Lai vecākus "piespiestu" (lielākoties māti) uzklausīt savu bērnu un rēķināties ar viņu, ķermenis izprovocē alerģiju. Zinātniskajā literatūrā sastopams formulējums, ka, piemēram, astma ir izmisīga vēlme sasaukt māti. Astmas veicinātājfaktors bērnam var būt pārāk lielās un grūti izpildāmās vecāku prasības, arī pārmērīga aprūpe, kas pārvērtusies par kontroli, kad bērna viedoklis netiek ņemts vērā."

Iespējams, alerģiskas izpausmes ir saistītas ar specifiskiem attīstības nosacījumiem. Piemēram, eiropiešiem alerģija ir daudz izplatītāka nekā Ziemeļamerikas indiāņu ciltīs un Kenijā. To varētu skaidrot ar to, ka Ziemeļamerikas indiāņu ciltīs un Kenijā mātēm ir ciešāks un ilgstošāks kontakts ar jaundzimušajiem un bērniem – tie visu laiku, iesieti lakatos, piekļaujas pie mātes. Eiropiešiem ir raksturīgi turēt bērnu "drošā attālumā" no sevis, kas, iespējams, veicina alerģiskās izpausmes.

Viena no biežākajām alerģijas izpausmēm bērniem ir bronhiālā astma. To izraisa fizikālu, ķīmisku, alerģisku un psihosomatisku faktoru kopums. Ir zināms – ja cilvēks izjūt bailes, dusmas, naidu, viņa elpošana kļūst straujāka. Ilgstoši uzkrāts uzbudinājums var izpausties kā īpašs elpošanas tips – hiperventilācija –, kas pastāv tad, kad ļoti noraudājies bērns elsodams mēģina pastāstīt, kas īsti noticis. Bronhiālās astmas klīnisko ainu veido ļoti nopietnas pazīmes – īslaicīgas lēkmes, kad ir apgrūtināta elpošana un trūkst gaisa. Ja astmas lēkme ieilgst, var rasties dzīvībai bīstams stāvoklis. Astmu bieži salīdzina ar apspiestām raudām. Dr. Veiczekers (1951) to nosaucis par "plaušu raudāšanu", īpaši tādēļ, ka lēkmes mēdz sākties un beigties ar elsošanu.

Astma var attīstīties jebkurā vecumā, bet visbiežāk tā parādās pirmajos 10 dzīves gados. Zēni slimo 2-3 reizes biežāk nekā meitenes. To varētu skaidrot ar to, ka Rietumu pasaulē vēl joprojām valda uzskats, ka "zēni neraud". Šāda vecāku attieksme var liegt zēnam brīvi paust savas izjūtas, izraudāties, tādēļ šīs negatīvās emocijas krājas un izlaužas uz āru alerģijas veidā. Ir zināms, ka pusaudžu vecumā daļa alerģisko saslimšanu beidzas spontāni (apmēram puse saslimšanu gadījumu), īpaši zēniem. Parasti to skaidro ar dzimumhormonu iedarbību, bet, skaidrojot no psihoemocionālā viedokļa, pusaudžu periodā notiek emocionālā separācija jeb atdalīšanās no vecākiem, bērns sāk veidot pats savu identitāti.

Alerģija biežāk nomoka tos bērnus, kuriem ir pārspīlēta fiziskās un sociālās nepilnvērtības izjūta. Tos moka nedrošība un apdraudētības sajūta. Bērns uztraucas par to, ko saka un domā apkārtējie. Pārsvarā tie ir vecāki, kas kārtējo reizi pierāda vecāku nozīmīgo lomu bērna veselības un personības veidošanā. Mazas, sadzīviskas nelaimes, ar kurām saskaramies mēs visi, destabilizē šādus cilvēkus jau kopš agras bērnības. Šī ilgstošā sasprindzinājuma sekas atstāj iespaidu uz bērna imūno sistēmu, kas atbild par organisma atbildes reakcijām uz dažādiem kairinātājiem.

Maziem bērniem līdz 3 gadu vecumam alerģijas (īpaši atopiskā dermatīta) saasinājumu izraisa pārtikas produkti. Kad šis mehānisms ar pārtikas produktiem agrīnajā vecumā iedarbojas, bērna organisms sāk reaģēt arī uz citiem kairinājumiem, tāpēc, ja vērojamas kādas alerģijas izpausmes, ieteicams būtu veikt bērnam alerģiskos testus (tos iespējams veikt jau no 6 mēnešu vecuma), kas palīdzētu mazināt alerģijas faktorus. Ja ir piemeklējusi tāda problēma kā alerģija bērnam, tas ir jārisina kompleksi – gan no fiziskā, gan no emocionālā aspekta.

Harmoniskas ģimenes attiecības un līdzsvarotas attiecības ar vidi ir nozīmīgi nosacījumi, lai bērnu nepiemeklētu alerģijas visdažādākās izpausmes vai arī šīs izpausmes mazinātos. Tāpēc – lai palīdzētu bērnam, vispirms jāsaprot, kas notiek vidē, kurā viņš aug, kādas ir attiecības ar vecākiem. Lai veiksmīgi atrisinātu šādas ģimenes problēmas, ieteicams doties pie psihoterapeita, jo ir nepieciešama niansēta ģimenes emocionālās situācijas izpēte.

Informāciju sagatavoja Dr. Ērika Rutkovska, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas Psihosomatikas un psihoterapijas ārsts
Foto: Phovoir/ Scanpix