Ilze ZONNE, "Patiesie stāsti"
www.ma-re.lv

Fizioterapeita un zinātņu doktora Alekseja Ņemčenko vārds manīts preses slejās galvenokārt saistībā ar vibroterapijas un vibromasāžas metodēm, kuru autors viņš ir. Par savu darbu ārsts allaž stāsta aizrautīgi, viņam ir daudz jaunu ieceru un šķiet pavisam neticami, ka enerģiskajam, jauneklīgajam vīram ir jau 70 gadu. Mēdz teikt, ka šajā vecumā cilvēks ir tāds, kādu viņš pats sevi izveidojis. Daudzi savu dabas doto potenciālu ap to laiku jau izšķieduši, bet Aleksejs Ņemčenko to visu mūžu ir mērķtiecīgi attīstījis un saglabājis.

Reiz pēckara gados

Dzimtajā Ukrainā, Poltavas apgabalā Aleksejs Ņemčenko dzīvoja laukos un gāja septiņgadīgajā skolā tieši pēc II Pasaules kara. Trūka skolotāju, toties netrūka grūtību. Lauku iedzīvotāji nesaņēma pases un pārvietošanās brīvība bez speciālas atļaujas viņiem bija liegta. Aleksejam veicās, jo viņš devās turpināt mācības skolā, kas atradās rajona centrā un tur tika pie pases, līdz ar to varēja domāt par iestāšanos tehnikumā un institūtā. "Jau toreiz manā bērna apziņā dziļi iesēdās doma, ka vajag ļoti daudz strādāt, lai varētu labi mācīties. Es sapratu arī, ka garīgo darbu varu labi veikt tad, ja uzturu sevi sportiskā formā," saka A. Ņemčenko. "Man palīdzēja arī mērķtiecība, ko acīmredzot esmu mantojis no savas dzimtas. Man pašam ir divas māsas, bet manam tēvam, kuram šobrīd ir 95 gadi, bija liela ģimene, deviņi brāļi un māsas, turklāt visi apdāvināti cilvēki. Atceros, cik skaisti viņi dziedāja, kad pulcējās kopā, un arī labi strādāja, daudzi no viņiem bija vadošos amatos rajonā un apgabalā, ir viņu vidū arī Ukrainas nopelniem bagātie mākslinieki. Vārdu sakot – liela, darbu mīloša un mērķtiecīga ģimene."

Tuvos draugos ar sportu

"Toreiz nebija treneru, bet mēs sportojām paši – skrējām, spēlējām sporta spēles, cilājām svarus, nodarbojāmies ar akrobātiku, peldējām," atceras A. Ņemčenko, "tas daudz ko deva fiziskajai attīstībai un spēju turpmāk dzīvē pārvarēt šķēršļus. Es pastāvīgi izvirzīju savai dzīvei kādu plānu un mērķi, kas jāsasniedz: iestāties augstskolā, iegūt diplomu, iestāties aspirantūrā un to pabeigt, aizstāvēt disertāciju, uzrakstīt zinātniskos darbus, iegūt patentus. Tas mani pavada joprojām: es izvirzu sev uzdevumu un, kamēr iecerēto neesmu sasniedzis, tikmēr neapstājos. Neraugoties uz saviem 70 gadiem, man ir labas darbaspējas, un par to varu pateikties ieliktajam fiziskajam pamatam. Studiju gados es kļuvu par sporta meistaru, tiku PSRS izlasē vispirms peldēšanā, pēc tam zemūdens peldēšanā, esmu seškārtējs PSRS čempions, ne reizi vien piedalījos starptautiskās sacensībās. Tāpēc droši varu teikt, ka sports, protams, saprātīgās devās, palīdz daudz sasniegt un izpildīt uzdevumus, kurus cilvēks sev izvirza." Jautāts par to, kas tad ir saprātīgas devas, ārsts atzīst, ka tās katram sportistam ir individuālas: "Pēc lielas fiziskas slodzes organisms, protams, var reaģēt dažādi un mēdz attīstīties arī patoloģijas. Taču ne vienmēr. Arī toreiz sportistiem bija liela slodze. Kad es peldēšanā Ukrainas čempionātā ieņēmu 25. vietu, tad vaicāju čempionam, kā trenējas viņš. Viņš man jautāja: "Cik kilometru dienā tad tu nopeldi uz ātrumu?" Sacīju, ka trīs kilometrus. Viņš atbildēja: "Ja peldēsi trīsdesmit, tad būsi tāds pats čempions kā es." Jau toreiz zināja, ka liela slodze ved pie sasniegumiem. Tikai tas nav domāts visiem. Daudzi sportisti pēc karjeras beigām tiešām kļuva par invalīdiem. Tajā pašā laikā daudzi citi, kuriem bija saprātīgi treneri ar saprātīgām metodēm, turpina dzīvot, nezaudējot veselību. Tas atkarīgs gan no trenera kvalifikācijas, gan no paša sportista. Toreiz, protams, mēs daudz ko nezinājām, tagad atklātas dažādas jaunas nianses. Kad biju beidzis aspirantūru, mani ievēroja zinātniskajās konferencēs un uzaicināja par zinātniskās brigādes vadītāju PSRS olimpiskajā peldēšanas izlasē, kur nostrādāju sešus gadus. Diendienā redzēju, kā notiek darbs ar sportistiem, kādas ir slodzes, kāda rehabilitācija pēc tam tiek veikta. Nodarbojos ar biomehāniku, pētīju muskuļu kustības dažādos peldēšanas stilos, konstruēju mēraparātus pētījumiem nepieciešamo parametru reģistrēšanai. Tur arī radās pirmie vibromasāžas aparāti, jo es vēlējos parasto masāžu nomainīt pret tādu, ko veic ar aparātu palīdzību."

Medicīnā – ar saknēm

Nolēmis mācīties par ārstu, Aleksejs Ņemčenko turpināja ģimenes tradīciju. "Mana vecvecmāmiņa jau 1861. gadā nodarbojās ar tautas medicīnu, bet mans tēvs to turpina joprojām. Viņi galvenokārt ārstēja dažādām ādas slimības – ekzēmu, psoriāzi, sēnītes, ēdi. Tas viss norisinājās manu acu priekšā," saka ārsts, "un jau tad man radās doma attīstīt šo lietu tālāk. Pēc institūta beigšanas es papildināju daudz ko no viņu aizsāktā, piemēram, ziedes, kuras mēs šodien izmantojam kosmētikā un ādas slimību ārstēšanā. Arī fotoatjaunošanas aparatūra, ko esam radījuši un arvien pilnveidojam, ir loģisks turpinājums tam visam. Studējot mani ļoti interesēja fizioloģija, anatomija un citi priekšmeti. Uz treniņnometnēm vienmēr ņēmu līdzi grāmatas un konspektus. Tas ir pamatu pamats: ja cilvēks orientējas fizioloģijas procesos un tos izprot, tad viņš var tos arī ietekmēt. Vēlāk, kad jau strādāju Rīgā medicīnas kooperatīvā, mani pārsteidza kolēģu zemais zināšanu līmenis šajā jomā. Beigās viņi pat baidījās ar mani apspriesties, lai neparādītu nekompetenci. Viņi arī nekad savā starpā ne par ko nediskutēja, un tas man šķita satriecoši."

Rīdzinieks kopš 1964. gada

"Pēc institūta beigšanas jaunais ārsts nonāca Jaltā, kur bija jānostrādā obligātie trīs gadi. Taču jaukais Krimas klimats nebija pa prātam: "Sapratu, ka tur jaunam, veselam cilvēkam absolūti nav ko darīt. Visi atpūtās, izklaidējās, bet man gribējās strādāt un nodarboties ar zinātni. Gribēju mainīt dzīvokli uz Kijevu, bet neizdevās, toties piemērots maiņas variants atradās Rīgā. Tā kopš 1964. gada esmu šeit. Te sāku strādāt, apprecējos, piedzima meita. Kad atbraucu šurp, izvirzīju sev uzdevumu nolikt zinātņu kandidāta minimuma eksāmenus, ko arī izdarīju Eksperimentālās medicīnas institūtā un tad bez konkursa Maskavā tiku uzņemts aspirantūrā. Mans darbs vienmēr bija cieši saistīts ar zinātnisko pētniecību. Fizkultūras institūtā biju pasniedzējs, tad vecākais pasniedzējs, tad biomehānikas laboratorijas vadītājs. Kad aizstāvēju disertāciju, tad jau strādāju Jūras flotes zinātniski pētnieciskajā institūtā, kur turpināju gan savu iesākto darbu, gan izstrādāju rehabilitācijas programmas jūrniekiem, zvejniekiem, utt. Bija jāpalīdz cilvēkam normāli strādāt un mazāk slimot, jo uz kuģiem ir sevišķi daudz negatīvu faktoru – vibrācija, šūpošana, mazkustīgs dzīvesveids, arī psiholoģiskās problēmas. Sekoja Atomenerģētikas zinātniski pētnieciskais institūts, kura filiāli mēs veidojām Rīgā. Tas bija tā dēvētais nulles kategorijas institūts, kādu PSRS nebija daudz. Vajadzēja visaugstāko līmeni, lai radītu atomelektrostaciju darbinieku rehabilitācijas programmas. Mums bija pieeja slepenai dokumentācijai, kas attiecās ne tikai uz PSRS, bet arī uz ārvalstīm. Pētījām un attīstījām savu pieeju, kā stāties pretī šīm smagajām asins slimībām un apstarojumam kā tādam. Man, tēmas vadītājam, bija pakļauts zinātnisko līdzstrādnieku kolektīvs. Mums bija liela eksperimentālā pieredze. Tāpat kā savulaik jūras flotes institūtā braucām reisos un pētījām jūrniekus, tā šeit braucām uz atomelektrostacijām, pētījām operatorus, viņi arī brauca pie mums. Mums bija vislabākā ārzemju aparatūra, par kādu daudzviet citur varēja tikai sapņot. Tad notika Černobiļas avārija, institūtu pārcēla uz Maskavu un pievienoja citam, bet uz Maskavu es nebraucu – tur man nepatika jau kopš aspirantūras laikiem. Paliku šeit un to nenožēloju. Lai arī manā rīcībā vairs nebija tādas aparatūras, zināšanu bāze un uzkrātā pieredze taču nekur nepalika. Ar savulaik radītajām metodēm var lieliski ārstēt veselu virkni slimību – astmu, bronhītu un citas elpceļu problēmas, osteohondrozi, pleksītu, radikulītu, locītavu vainas, gremošanas trakta slimības. Deviņdesmito gadu sākumā, kad valdīja lielas jukas, es gadus trīs strādāju ar medicīnu nesaistītā darbā. Tagad atzīstu, ka tā bija kļūda. Bijušie pacienti meklēja mani, daži šim nolūkam pat izmantoja savus sakarus policijā. Nu jau devīto gadu strādāju medicīnas centrā Mā – Re un darbs mani pilnīgi apmierina."

Arvien kaut kas jauns

"Man ir arī neliela laboratorija, kas ļauj izstrādāt jaunas metodes un ierīces," stāsta ārsts. "Mūsu vibroterapijas un vibromasāžas aparatūrai pasaulē nav analogu. Vienmēr arī esmu uzskatījis, ka veselība un skaistums ir divi vienas ķēdes posmi, kas cilvēkiem abi ir svarīgi. Kad cilvēks atgūst veselību, viņā pamostas arī vēlme labi izskatīties. Pašlaik strādājam pie jaunas fotoatjaunošanas metodes. Pasaulē šādas procedūras cenas ziņā tiek pielīdzinātas plastisko operāciju izmaksām, jo efekts patiešām ir līdzvērtīgs. Mēs paši radām aparatūru, kas būs stipri lētāka un ļaus sasniegt pat labāku rezultātu. Varam arī likvidēt rētas, porainu ādu, kapilāru tīklojumu, uzlabot ādas tonusu. Man rodas arvien jaunas idejas un ik rītu sēžos pie datora un skatos, kas jauns paveikts manā nozarē, kādas ir aktualitātes, tāpēc es pārzinu situāciju katru dienu."