No vienas puses, uztura speciālisti uzskata, ka veselam cilvēkam atteikties no gaļas nav pamata, no otras – ar pārmērīgu gaļas patēriņu saista paaugstinātu vēža risku. Uztura speciāliste Guna Rijkure atgādina, ko par veselīgu gaļas patēriņu jāzina grilēšanas sezonas pašā karstumā, savukārt aptieku tīkla "Apotheka" farmaceite Līga Cīrule atgādina par piesardzības pasākumiem, lai izvairītos no pārtikas saindēšanās.

Ne vairāk par puskilogramu nedēļā

Lai nepārsniegtu ieteicamo gaļas daudzumu ēdienkartē, piecas dienas nedēļā vienā no ēdienreizēm var iekļaut aptuveni 80–100 gramus gaļas. Uzturvērtības ziņā labākais, kas atrodams gaļā, ir olbaltumvielas, dzelzs un B12 vitamīns. Taču jāatceras, ka cilvēkam tikpat nepieciešami ir arī antioksidanti, C vitamīns un šķiedrvielas, kas nodrošina normālu gremošanas sistēmas darbību, lai ar uzturu uzņemtās minerālvielas spētu labāk uzsūkties. Diemžēl visu šo labumu buķeti ar gaļu vien uzņemt nevar, tāpēc dārzeņus no ēdienkartes gaļa izkonkurēt nedrīkst.  

Grilēta gaļa īpašās reizēs, nevis ikdienā

Pētījumi apliecina, ka pārmērīgs sarkanās gaļas (liellopa gaļas, cūkgaļas,  jēra gaļas) patēriņš uzturā saistīts ar lielāku zarnu vēža attīstības risku. "Visvairāk vēzi izraisošu savienojumu veidojas tad, ja gaļa tiek grilēta un apdedzināta, cepta uz pannas lielā eļļas daudzumā augstā temperatūrā vai arī grilējot kāds tauku piliens uzkrīt uz oglēm, radot dūmus – tas veselībai par labu nenāk. Tādēļ grila ballīti ieteicams baudīt ne biežāk kā reizi nedēļā vai arī iemācīties gaļu uz oglēm izcept tā, lai šos kancerogēnos riska faktorus pēc iespējas mazinātu," iesaka uztura speciāliste.

Kad no gaļas labāk atteikties?

Ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, tai skaitā gaļu, uzņemtais dzelzs organismā uzsūcas vislabāk, turklāt tie satur vērtīgo B12 vitamīnu. Ja no gaļas kādu iemeslu dēļ atsakāmies, jāpadomā, kā ēdienkartē biežāk iekļaut pākšaugus, zivis, biezpienu, olas, auzu pārslas, kas arī satur gan olbaltumvielas, gan dzelzi, gan B12. Gadās arī situācijas, kad no gaļas atteikties iesaka ārsts veselības uzlabošanas nolūkos.

"Visbiežāk no gaļas iesaka atteikties podagras pacientiem. Tāpat novērots, ka pacientiem, kuri slimo ar artrītu, vieglāk izdodas panākt slimības remisiju, ja gaļas patēriņu samazina vai no tās pilnībā atsakās. Retāk dzirdēta kaite, kuras gadījumā gaļu lietot nevajadzētu, ir hemohromatoze jeb tā dēvētais bronzas diabēts, kam raksturīga pastiprināta dzelzs uzsūkšanās un nogulsnēšanās orgānos, kas veicina to, ka āda iegūst tumšu, bronzai līdzīgu nokrāsu,’’ skaidro uztura speciāliste.

Uztura speciālistes un farmaceites zelta padomi

1. Būtiski zināt, kur gaļa "augusi" – no kuras lauku sētas šis dzīvnieks nācis, kā savu mūžu pavadījis, jo no tā atkarīga gaļas kvalitāte. Sevišķi svarīgi zināt produkta izcelsmi, ja uzturā lieto tādus subproduktus kā aknas, nieres;

2. Izvēlēties tādu gaļas gabaliņu, kurā nav redzami gaļas tauki;

3. Retāk lietot rūpnieciski ražotus gaļas produktus kā cīsiņus, desas, nagetus, dažādus kūpinājumus, jo tajos parasti ir pievienots liels sāls daudzums, lai produkts ilgāk tiktu uzglabāts. Savukārt liels sāls daudzums veicina tūsku un aizkavē šķidruma uzkrāšanos ķermenī;

4. Gaļā un citos svaigajos produktos visbiežāk atrodas baktērijas un vīrusi, taču tie var nonākt uz produktiem arī tad, ja ēdiena gatavotājs nav nomazgājis rokas pirms gatavošanas, kā arī tad, ja uzturā vai produktu mazgāšanai tiek lietots piesārņots ūdens. Siltais laiks īpaši rosina baktēriju vairošanos, tāpēc, lai grilēšana dārzā neizvērstos par nepatīkamu pārdzīvojumu, jābūt piesardzīgiem – nedrīkst turēt gaļu siltumā vairākas stundas, nedrīkst griezt to ar vienu nazi uz viena dēlīša ar citiem produktiem, pirms un pēc gatavošanas ir jāmazgā rokas. Tāpat jāpievērš uzmanība tam, lai gaļa būtu kvalitatīva – jāseko līdzi produkta izskatam, smaržai, kā arī jāpārliecinās, ka visos posmos, sākot no produkta iegādes un uzglabāšanas, līdz gatavošanai un pasniegšanai, ir ievērotas visas higiēnas prasības," stāsta farmaceite.

Kura gaļa vērtīgāka?

Vislabākā izvēle ir medījuma gaļa (briedis, stirnu buks, mežacūka), no tās nevajag atteikties, jo savvaļā augušu dzīvnieku gaļa ir liesāka, tajā ir pat vērtīgā omega-3 taukskābe. Truša gaļa ir labs dzelzs avots – tā ir liesa un viegli pagatavojama un īpaši ieteicama topošo māmiņu uzturā. Putnu gaļa (tītars, pīle, vista) – tītara gaļa ir viens no liesākajiem putnu gaļas veidiem, tomēr jārēķinās, ka visa veida baltā gaļa satur arī mazāk dzelzs. Cilvēkam, kuram par savu ēdienkarti jāpiedomā rūpīgāk pazeminātā hemoglobīna dēļ, putnu gaļa nebūs pirmā izvēle. Savukārt cūkgaļā tauki mēdz "paslēpties", piemēram, kakla karbonādes gabaliņā tauki nav viegli saskatāmi, radot priekšstatu, ka produkts ir liess, taču cūkgaļā ir diezgan augsts tauku procents un, kā zināms,  trekna gaļa, neatkarīgi no tā, vai tā ir cūkas, liellopa, jēra vai pīles gaļa, nelabvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu veselību, it īpaši tiek veicināta aterosklerozes attīstība. Sarkanā gaļa (liellops, jērs) ir bagāta ar piesātinātajām taukskābēm, kas organismam nedod nekā laba, it īpaši, ja runa ir par svara samazināšanu. Uztura ziņā vērtīgākā liellopa daļa ir vienīgi muskuļaudi.