Ja kaut kādu iemeslu dēļ ir izjaukta skeleta muskuļu saskaņotā darbība, rodas sāpes sprandā, mugurā vai citās ķermeņa daļās, no kurām atbrīvoties nemaz nav tik viegli. Taču ārstu rīcībā ir vēl viena sāpju novēršanas metode – miofasciālo palaidējpunktu adatošana.

Sāpīgs mezgliņš muskulī

Muskuļus veido šķiedru kūlīši, kurus ietver saistaudu apvalks jeb fascija. Skeleta šķērssvītrotajos muskuļos vai muskuļu fascijā var veidoties pastiprināta jutīguma mezgliņi – savilkti, sasprindzināti kūlīši, ko dēvē par miofasciālajiem palaidējpunktiem jeb trigerpunktiem. Tie tad arī izraisa miofasciālo sāpju sindromu. Saskaņā ar pētījumu datiem no šī sindroma cieš aptuveni 30% pacientu, kuri vēršas pie primārās veselības aprūpes ārsta ar sūdzībām par hroniskām sāpēm. Sāpju sindroms pavada daudzas veselības problēmas, piemēram, deģeneratīvas izmaiņas locītavās un muguras kakla, krūšu un jostas daļā, karpālā kanāla sindromu, uroloģiskos sindromus, pēcherpētiskās neiralģijas, fantoma sāpes, neirogēnās niezes.

"Muskuļi veido gandrīz pusi no kopējās ķermeņa masas – tie kustina locītavas, notur ķermeni stāvus, nodrošina elpošanu un veic daudzas citas organisma funkcijas.

Cilvēka ķermenī ir 320 skeleta muskuļu pāru, kopā 640 atsevišķu muskuļu un jebkurā no tiem var attīstīties miofasciālie palaidējpunkti," teic Veselības centru apvienības poliklīnikas "Elite" algologs, neirologs un fizioterapeits Vladimirs Gromakovskis. "Tie var būt gan aktīvi, gan latenti. Kamēr pirmie ir sāpīgi, otrie par sevi liek manīt tikai tad, ja tos stimulē, piemēram, uzspiež ar pirkstu. Šādu punktu rašanos veicina ne tikai problēmas muskuloskeletālajā sistēmā, bet arī virkne citu faktoru piemēram, mazkustīgums, neergonomiska darba vide, ilgstošas piespiedu pozas, pat somas nēsāšana uz viena pleca, hronisks nogurums, stress, miega traucējumi, depresija."

Miofasciālie palaidējpunkti var būt arī maldinoši, izstarojot sāpes pavisam citā, pat visai attālā ķermeņa vietā. Piemēram, muguras kakla daļas muskuļos esošie punkti mēdz izraisīt galvassāpes, radot iespaidu, ka problēmas iemesls ir galvā.

"Miofasciālas sāpes var būt ne tikai lokālas, bet arī izkliedētas jeb difūzas. Tādos gadījumos pacienti bieži vien sūdzas, ka sāpes migrē – pārvietojas. Tas saistīts ar muskuļu inervācijas īpatnībām un sāpju receptoru izvietojumu muskulī un fascijā – tie atrodas izklaidus," stāsta ārsts. Miofasciālo palaidējpunktu atrašanās vietu var noteikt, iztaustot muskuli. Lai to izdarītu, ārstam labi jāpārzina muskuļu un fasciju anatomija, kā arī izstaroto sāpju modeļi.

Tablešu vietā – adatiņa

Aizvadītā gada nogalē Zāļu valsts aģentūra apstiprināja jaunu miofasciālo sāpju sindroma ārstēšanas metodi – palaidējpunktu adatošanu.  Tā ir neirofizioloģiska, mazinvazīva  metode, muskuļu un saistaudu neiromuskuloskeletālu sāpju un kustību traucējumu pārvaldīšanai, kurā tiek izmantota speciāla smalka, diegveidīga adata, lai caurdurtu ādu un stimulētu miofasciālo palaidējpunktu. Starptautiski atzīta tehnoloģija balstās uz Šveices vadlīnijām drošai sausās adatošanas lietošanai (Swiss Guidelines for safe Dry Needling). Algologs stāsta: "Šo metodi plaši izmanto gan tādās Eiropas Savienības valstīs kā Beļģijā, Francijā, Vācijā, Austrijā, Spānijā, gan ASV, Kanādā, Austrālijā un pat Apvienotajos Arābu Emirātos. Lai gan metodei ir attāla līdzība ar akupunktūru (90% no akupunktūras punktiem sakrīt ar miofasciālajiem), atšķirībā no tradicionālās ķīniešu medicīnas tā balstās uz zinātniski pamatotu teoriju un tai ir cits pielietojums, proti, skeleta muskuļu, fasciju disfunkcijas novēršana un sāpju impulsu mazināšana. To iesaka pacientiem  ar ierobežojumiem kustību apjomā, ko izraisa sarautas muskuļu šķiedras, saspringtas muskuļu joslas, fasciāli saaugumi, rētaudi, radikulopātijām, starpskriemeļu disku patoloģijām, migrēnu un tensijas tipa galvassāpēm un virkni citu veselības traucējumu."

Kontrindikācijas un piesardzība

Kā ikvienai metodei, tai ir arī kontrindikācijas, piemēram, grūtniecība, it īpaši pirmajā trimestrī, asins recēšanas slimības, tūskas, HIV, akūtas imūnas slimības, epilepsija, asinsvadu patoloģijas. To neizmanto arī bērniem līdz 12 gadu vecumam (vajadzīga vecāku piekrišana), kā arī tad, ja pacientam bail no adatām vai viņš nespēj izstāstīt par savām sāpju sajūtām.

Kā veic adatošanu?

Miofasciālo palaidējpunktu adatošanu veic algologs, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts, sporta ārsts vai manuālās medicīnas ārsts.

"Vispirms speciālists iztausta saspringto muskuli, nosakot tajā pastiprināta jutīguma punktu. Tad ar adatu kapsulā, kas speciāli paredzēta tieši šai procedūrai, tiek caurdurta āda. 30 sekunžu laikā adata tiek ātri virzīta iekšā ārā zemādā. Pēc tam speciālists novērtē, vai mezgliņš ir samazinājies vai izzudis, un,  ja tas ir noticis, adatošanu var pārtraukt. Kopumā procedūra ar visu iepriekšējo izmeklēšanu ilgst 15-20 minūtes. Dažreiz pēc procedūras novēro muskuļu sāpīgumu, kas izzūd vienas divu dienu laikā. Parasti vienas sesijas laikā adatošanu veic ne vairāk par pieciem muskuļiem. Procedūru var veikt divas reizes nedēļā, līdz samazinās muskuļu sāpes, taču parasti efekts ir tūlītējs un atkārtot to nav nepieciešams," stāsta ārsts. Ja muskulis atrodas nervu, asinsvadu, limfmezglu tuvumā vai locītavu, krūškurvja, vēdera, pēdu un plaukstu rajonā,  drošības apsvērumu dēļ to veic ultrasonogrāfijas kontrolē.

Jaunās metodes priekšrocības

Algologs stāsta, ka adatošanu var izmantot gan kā papildinājumu miofasciālo sāpju sindroma ārstēšanai, gan kā atsevišķu metodi.

"Procedūras efektivitāte būs lielāka, ja pēc tam tiks izmantota fizioterapija, piemēram, mīksto audu tehnikas un terapeitiski vingrinājumi, bet pacienti apmācīti veikt attiecīgo muskuļu stiepšanu, likt siltuma aplikācijas. Adatošanai vajadzētu kļūt par daudzveidīgas sāpju ārstēšanas un fizioterapijas sastāvdaļu,"uzskata algologs, neirologs, minot vairākus būtiskus ieguvumus: sāpju impulsu samazināšana un  muskuļu biomehānikas atjaunošanās, kustību apjoma un līdz ar to pacienta aktivitātes un dzīves kvalitātes palielināšanās. Un vēl viens, ne mazāk svarīgs aspekts – daudz retāk jālieto pretsāpju tabletes un jāveic blokādes, kuras organismam nav tik saudzējošas, kā smalkās adatiņas.