Apsārtušas un nogurušas acis, graušana, nieze, sajūta, it kā acīs būtu iekļuvuši kairinoši svešķermeņi, piemēram, putekļi vai smiltis, asarošana un izdalījumi no acīm, īpaši rīta pusē – šīs visas ir sausās acs slimības pazīmes, ko radījis acs iekaisums. Vēl samērā nesen slimība bija pazīstama kā sausās acs sindroms, tomēr sarežģīto patoloģisko procesu dēļ, kas ne vien izraisa acs virsmas iekaisumu, bet arī pilnībā pārtrauc asaru sekrēcijas procesu (tiek bojāti asaru dziedzeri un atmirst asaru dabisko ķīmisko sastāvdaļu sintezējošās šūnas), kopš 2013. gada sausās acs sindroms tiek dēvēts par sausās acs slimību.

Epidemioloģiskie dati liecina, ka ar sausās acs slimību var saskarties līdz 34% cilvēces. Visbiežāk šī slimība skar sievietes pēc 40 gadu vecuma, gados vecākus cilvēkus un tos, kuri uzturas vidē, kas mēdz veicināt acs sausumu, piemēram, daudz strādājot telpā, kur ir kondicionieri, pārpūlējot acis pie datora un lietojot kontaktlēcas. Sausās acs slimība izraisa redzes traucējumus, un to pastāvīgie simptomi ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti un darbaspējas – kļūst sarežģītāk veikt ikdienas darbības, piemēram, lasīt vai vadīt transportlīdzekli. Tāpat acu nogurums un apsārtums atsevišķos gadījumos var radīt nepatiku pašam pret sevi, kas var attīstīties un izpausties pat depresīvu tendenču veidā.

Sausās acs slimību nevar uzskatīt par vienkārši pārvaramu neērtību vai stāvokli, kas radies asaru daudzuma samazināšanās dēļ, jo tā diemžēl ir gana sarežģīta acs virsmas slimība, kas izpaužas kā iekaisums; tā iemesls ir izteikti palielinātā sāļu koncentrācija asarās. Šo procesu sauc par hipertonisko asaru veidošanos.

Hipertoniskās asaras veicina acs virsmas šūnu bojāeju un izraisa iekaisumu, kas sagrauj asaru lipīdus (asarās esošās dabiskās taukvielas) un mucīnus (kausveida šūnu sekrēts, kas nodrošina asaru viskozitāti (vielas spēju pretoties tecēšanai) un palīdz tām noturēties uz acs virsmas) sintezējošās šūnas, kā arī traucē normālam asaru šķidrās daļas un proteīnu sintēzes veidošanās procesam. Hipertonisko asaru struktūras pārmaiņu dēļ tās vairs nenoturas uz acs virsmas (nenotiek asarošana vides temperatūras pārmaiņu vai citu kairinātāju dēļ) un zaudē dabisko – barojošo un aizsargājošo – nozīmi. Citiem vārdiem sakot, asaras vairs nespēj nodrošināt savas ierastās funkcijas. Tā kā hipertoniskās asaras nesatur lipīdus, asaru plēvīte vairs neveido slāni, kas kavētu ūdens iztvaikošanu no acs virsmas. Tādējādi tā kļūst sausāka, saasinās iekaisuma process, un tiek bojāts arvien lielāks skaits šūnu. Tas faktiski ir iemesls, kādēļ slimība progresē, simptomi pastiprinās, un galu galā tiek bojāta redze.

Sausās acs slimību var raksturot kā acs nespēju pielāgoties agresīvā vidē, kas diemžēl ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu neveselīgā dzīvesveida sastāvdaļu. Arī citas organisma šūnas, piemēram, nieru, aknu vai smadzeņu šūnas, ir pakļautas hipertoniskās vides radītajai negatīvajai ietekmei, tomēr tām visām ir dabisks aizsargmehānisms – osmolārā aizsardzība. Tā ir sīku organisku daļiņu – osmoprotektoru (kas nepiedalās šūnu vielmaiņas procesos) – spēja viegli iekļūt šūnās un aizturēt ūdeni, lai tā daudzums būtu pietiekams šūnu tilpuma, dzīvotspējas un citu funkciju saglabāšanai vidē ar palielinātu sāļu daudzumu.

Medicīnas žurnāla "Clinical Science" publikācija ar jaunu, nopietnu un iespaidīgu pieeju sausās acs slimības ārstēšanai iepazīstināja 2013. gada beigās. Mūsdienās pētnieki galvenokārt iesaka izmantot dabiskus osmoprotektorus saturošus acu pilienus, kas nodrošina acs šūnu aizsardzību pret galveno iekaisuma izraisītāju – hipertonisko stresu.

Vesela cilvēka asaras satur osmoprotektorus (L-karnitīnu, eritritolu un taurīnu), bet sausās acs slimības gadījumā konstatē nepietiekamu šo daļiņu daudzumu.

Pastāvīga asaru ķīmiskā sastāva uzlabošana ar dabiskiem cilvēka osmoprotektoriem var apturēt hipertoniskas vides izraisītu iekaisumu. Šādā veidā šūnas tiek aizsargātas pret ūdens zudumu, un tās var saglabāt dzīvotspēju pat tad, kad asarās palielinās sāļu koncentrācija. Jo pilienos vairāk osmoprotektoru, jo labāk šie pilieni aizsargā šūnas. Tomēr jāņem vērā, ka svarīgs ir ne tikai ātrums, ar kādu osmoprotektori iekļūst šūnās, bet arī to spēja ilgstoši palikt šūnās. Osmoprotektīvās iedarbības intensitāte ir atkarīga no dažādiem faktoriem; piemēram, glicerīns ātri iekļūst šūnās un tikpat ātri no tām tiek izvadīts (vāja osmoprotektīva iedarbība), savukārt eritritols ātri iekļūst šūnās un ilgi paliek šūnās (spēcīga osmoprotektīva iedarbība), bet L-karnitīns šūnās iekļūst lēnāk, tomēr tas paliek šūnās ilgi un tam ir raksturīga pretiekaisuma un šūnu proteīnus stabilizējoša aktivitāte (spēcīga osmoprotektīva iedarbība).

Vairāk informācijas www.veselasacis.lv