6 vecāku paradumi, kas palīdzēs izaudzināt emocionāli veselus bērnus

Tāpat kā fiziskā veselība, arī emocionālā labsajūta pieder pie cilvēka dzīves kvalitātes nozīmīgākajiem rādītājiem. Emocionālā veselība tieši ietekmē to, kā jūtamies fiziski, un caurvij visu cilvēka dzīvi, sākot jau no bērnības, taču nereti tai netiek pievērsta nepieciešamā uzmanība prasmju un zināšanu trūkuma dēļ. Kā mācīties atpazīt un rīkoties ar bērna un savām jūtām, lai bērns kļūtu par veselīgu pieaugušo? Skaidro  sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EDMR terapeite Natālija Morozova un aptieku tīkla "Apotheka" sertificētā farmaceite Mārīte Šukele.

1. Jāsāk ar savu emociju apzināšanos

Lai izjustu un pamanītu bērna emocijas, vecākiem ir svarīgi atpazīt pašiem savas jūtas un noskaņojumu, jo savu emociju apzināšanās  ļaus to klātbūtni vieglāk izjust arī bērnos. "Vecākiem nevajadzētu baidīties izrādīt emocijas bērnu priekšā, jo pat dusmām ir sava vieta, ja vien tās tiek izteiktas konstruktīvi un ar cieņu. Ja vecāki izvairās no jūtu izrādīšanas, tad ļoti iespējams, ka arī bērns iemācīsies to, ka, ja mammai un tētim šo emociju nav, tad viņam arī nevajadzētu būt. Šādi bērni nereti kļūst par pieaugušajiem, kuriem ir grūti tikt galā ar negatīvām vai citām spēcīgām emocijām," skaidro psiholoģe.

2. No emocijām nav jākaunas

Bērniem ir daudz emociju, kuras tie visbiežāk izrāda neatkarīgi no situācijas, taču bērns ne vienmēr zina, ko un kāpēc viņš jūt. Ģimenē ir jārunā par emocijām, atgādinot, ka tās nav pazemojošas un arī sliktas emocijas reizēm ir nepieciešamas. Pirmais solis, lai palīdzētu bērnam atpazīt emocijas, ir to apzīmēšana ar vārdiem. Piemēram, ja vecāks redz bērnu raudam un zina asaru iemeslu – tā vietā, lai vaicātu "kāpēc tu raudi?", labāk būtu atspoguļot bērna jūtas – "redzu, ka jūties bēdīgs, skumīgs, vīlies, jo brālis neiedeva paspēlēties ar savu rotaļlietu". Tādējādi bērns saprot, ka ir vārds, kas apraksta šo intensīvo sajūtu. Savukārt dažādi pētījumi norāda, ka emociju saukšana vārdos nomierinoši ietekmē arī bērna nervu sistēmu, palīdzot  ātrāk atgūties no satraucošajiem notikumiem.

3. Konsekventu robežu noteikšana

Katram vecumposmam ir raksturīgas savas īpatnības un arīdzan ierobežojumi. Neatkarīgi no bērna vecuma vēlams mājās noteikt skaidrus noteikumus, kas ir vai nav pieņemami, uzsverot, ka jebkuras formas vardarbība – apsaukāšanās, kaušanās, lietu bojāšana – nav pieļaujama. Nekontrolējot, bet nosakot veselīgas robežas, vecāki atstāj vietu bērna kļūdām un spējai no tām mācīties. Turklāt šāda veida ierobežojumi ir elastīgi līdz ar bērna pieaugšanu, kā arī atsevišķās situācijās sniedz izvēles iespējas un spēju pašam uzņemties atbildību.

4. Uzklausīt un iedrošināt

Neatkarīgi no bērna vecuma svarīgi ir viņos ieklausīties – šajā kontekstā klausīšanās notiek ne vien ar ausīm, bet arī acīm, lai meklētu fiziskas liecības par to, kā bērns jūtas, ja arī kaut kas netiek pateikts. Tikpat svarīgi ir bērniem uzticēt pieņemt viņu vecumam atbilstošus lēmumus un atbildību. Var sākt ar izvēlēm lietās, kas ir nozīmīgas bērnam, bet ne vecākam, piemēram, ļaujot izvēlēties, ko pagatavot brokastīs vai kuru krekliņu vilkt mugurā uz skolu vai dārziņu. Šādas vienkāršas izvēles bērniem veido spēcīgu pārliecību par sevi un savām spējām jau no mazotnes.

5. Atbalstīt problēmsituācijās

Bērna prasmes risināt problēmas veidojas, saņemot tiešu palīdzību no vecākiem vai tos vērojot –  šī iemesla dēļ ir svarīgi mājās radušās problēmas risināt cieņpilni, piemēram, sarunājoties. Nākamais solis ir palīdzības piedāvāšana, ja bērns to lūdz vai atzīst par nepieciešamu, sniedzot iespēju to gan pieņemt, gan noraidīt. Ja tiek steigts palīgā ikreiz, kad bērns saskaras ar grūtībām, bērnam tiek atņemta iespēja ne tikai pašam tikt galā, bet arī piedzīvot efektivitātes sajūtu, kas stiprina pašcieņu un ticību saviem spēkiem.

"Praksē pierādījies, ka labi strādā, ja ar bērnu tiek pārrunāta problēmas risināšanas stratēģija, taču pašu risināšanu uzticot bērnam – "es ticu, ka tev izdosies, pamēģini!". Un tikai tad, ja bērnam tomēr neizdodas, palīdzēt," stāsta speciāliste.

6. Vecumam atbilstošas disciplīnas metodes

Bērnu disciplinēšana ir viens no svarīgākajiem, taču grūtākajiem vecāku pienākumiem, kas prasa daudz laika un enerģijas. Galvenokārt tāpēc, ka vārds disciplīna nereti tiek asociēts ar kontroli un sodīšanu, lai gan patiesībā tā ir zināšanu un prasmju nodošana bērnam par pieņemamu uzvedību un robežu noteikšanu. Efektīvas disciplīnas pamatā ir jābūt savstarpējai cieņai un uzticībai, ko ar pareizi izvēlētām disciplīnas metodēm var tikai veicināt. Ieteicams izvairīties no skarbās disciplīnas metodēm, piemēram, balss pacelšanas, kaunināšanas, fiziskas aizskaršanas, tā vietā atrodot bērna attīstībai, vecumam un temperamentam piemērotāko.

"Katram bērnam jāatrod sava pieeja, jo katrs uz apkārtējo vidi reaģē citādāk. Pats svarīgākais ir izprast sava bērna temperamentu un spēt tam pielāgoties. Uzmanība jāpievērš, ja bērns lielāko daļu ir satraukts, aizkaitināts, nepārtraukti meklē mammas klātbūtni, uz jaunu situāciju reaģē ar dusmu lēkmēm, histērisku raudāšanu un ir grūti nomierināms. Un jāatceras, ka bērna uzvedība ir atkarīga no vecākiem," stāsta farmaceite.

"Nedrīkst aizmirst arī patiesību par to, ka bērni ir savu vecāku atspulgs, tāpēc jāpiedomā arī pie pašu uzvedības, jo ar "dari tā, kā es teicu, bet nedari tā, kā es daru" efektīvu disciplīnu nevar sasniegt. Lai arī bērnu vajadzības vienmēr ir pirmajā vietā, tikpat svarīgi ir vecākiem rūpēties par to, kā paši jūtas," stāsta psiholoģe.