5 pozitīvas audzināšanas principi, kas jāzina katram vecākam. Stāsta psiholoģe
Ikviens vecāks vēlas redzēt savu bērnu laimīgu un kaut reizi ir sevi nodarbinājis ar jautājumiem par trauslo robežu starp izdabāšanu bērna iegribām un veselīgas, laimīgas un pašpārliecinātas personības lološanu.
Par pozitīvo audzināšanu jeb laimīga bērna audzināšanas pamatprincipiem - drosmi atšķirties un kļūdīties, prasmi pateikt "nē", uzdrīkstēšanos paust arī negatīvas emocijas un atļaušanos gribēt vairāk - stāsta psiholoģe, "Rimi Bērniem" emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.
1. Tu drīksti būt atšķirīgs!
Bērnam jāļauj saprast, ka būt atšķirīgam nav nekas slikts. Katrs bērns ir pelnījis mīlestību - katrs ir neatkārtojams un īpašs. Gan zēni, gan meitenes aug pašpārliecinātāki, ja apzinās, ka netiek salīdzināti un ka viņi ir labi tādi, kādi ir. Pavērojiet, ar ko bērns vislabprātāk nodarbojas, kad ir vienatnē - kad pats ir mierīgs, bet viņa uzmanība aktīva. Reizēm tās ir nodarbes, kas netiek klaji demonstrētas apkārtējiem, taču, kad bērns uz brīdi ir savā pasaulē, tās izpaužas. Šis princips palīdz ieraudzīt bērna individuālo "ceļu", un principa īstenošana palīdzēs bērnam attīstīt savus unikālos dotumus, spējas un talantus, neatkarīgi no vecāku ambīcijām.
2. Tu drīksti kļūdīties!
Nav pareizi likt bērnam justies slikti par to, ka viņš, pēc vecāku domām, ir kļūdījies. Ieteicams ievērot uzskatu, ka dzīvē kļūdu nav, kļūdas - tā ir pieredze. Koncentrējoties uz problēmu, nevis risinājumu un pastiprināti atzīmējot slikto, labajam nav iespēju izpausties. "Ja kļūdas nepiedod, bērni pārstāj censties vai padodas mēģinājumu procesā. Gaidot no bērna tikai nekļūdīgu rīcību, viņš gūst nežēlīgu un nepatiesu priekšstatu par dzīvi. Ja bērnu kaunina, viņā rodas pastiprināta vainas izjūta, jo aptuveni līdz 9 gadu vecumam bērns vēl neatšķir jēdzienus "es izdarīju kaut ko sliktu" un "es esmu slikts", tādējādi sodīšana ar kļūdām satrauc bērnu un mazina viņa dabisko vēlmi augt," brīdina psiholoģe. Ja kļūdīties ir aizliegts, sākas pieļauto kļūdu slēpšana un melošana, līdz ar to samierināšanās ar zemāku mērķi un bailes saprātīgi riskēt. Tāpat rodas nepieciešamība sevi aizstāvēt, attaisnojot savu kļūdīšanos vai meklējot vainu citos, zema pašcieņa un sevis nosodīšana. Īstenojot principu, ka kļūdas ir pieredze, bērnam veidojas iemaņas no šīs pieredzes mācīties.
3. Tu drīksti paust negatīvas emocijas!
Iedrošinot bērnu paust arī negatīvas emocijas, mācam bērniem apzināties savas izjūtas un prasmi tās kontrolēt. Ir tikai normāli, ka dažkārt, lai justos labāk, bērnam vienkārši kārtīgi jāizraudas un reizēm viņš sadusmojas vai apvainojas, taču, ja bērna dusmu lēkmes dēļ viss notiek pēc viņa prāta, atļauja paust negatīvas emocijas ne tikai izlutina bērnu, bet arī rada iekšēju nedrošību. Negatīvas emocijas vienmēr ir akceptējamas, taču tās jāpauž pieņemamā laikā, vietā un veidā, un vecākiem jāprot būt pietiekami stingriem, lai nepakļautos bērna dusmu izvirdumiem, sākot bērnu mierināt nevietā. Ir jāļauj bērnam runāt, viņš atzinīgi novērtēs klausīšanos! Tāpat svarīgi atcerēties - kamēr vecāki nav tikuši skaidrībā ar savām izjūtām, viņi nespēs sekmīgi palīdzēt saviem bērniem.
4. Tu drīksti gribēt vēl!
Lai bērns iemācītos veselīgi apzināties un apmierināt savas vajadzības, ir jāļauj bērnam gribēt vēl. Daudz svarīgāka par kārotā sasniegšanu ir prasme tikt galā ar vilšanos, lai varētu atkal saņemties un doties pretī jauniem mērķiem, tāpēc ir svarīgi attīstīt bērna spēju piedzīvot gandarījumu, lai viņš prastu būt laimīgs arī tad, kad viņam nav visa, ko viņš vēlas. Ja bērniem neļauj palūgt vēl, viņi iemācās upurēties citu labā, savukārt, ja tas ir atļauts, bērniem, lai apliecinātu sevi, ir mazāka vajadzība dumpoties pusaudžu vecumā. Psiholoģe uzsver - "Māciet bērniem principu - "ja tu neprasīsi, tu nedabūsi. Ja tu prasīsi, ne vienmēr dabūsi". Tas palīdzēs bērnam saprast, ka "nē" šodien nenozīmē "nē" rīt."
5. Tu drīksti teikt "nē", taču noteicošais vārds ir mammai un tētim!
Kad bērns pirmo reizi pasaka "nē", viņš paziņo pasaulei "es esmu". Ir ļoti svarīgi bērna pašapziņu nemazināt, jo pozitīvās audzināšanas mērķis ir audzināt nevis bezierunu paklausīgus bērnus, bet gan atsaucīgus, uz sadarbību vērstus bērnus, un uz sadarbību spējīgs ir tikai neatkarīgs cilvēks. Īstenojot šo principu, bērnos attīstās prasme pretoties autoritātēm tad, kad tas ir nepieciešams. Ja formu "es gribu" lieto pieaugušais, bērnā mazinās pretestība, jo vecākam pieder gala vārds. Taču, lai palīdzētu bērnam saprast, ka patstāvība un atbildība nozīmē vairāk nekā tikai spēju pateikt "nē", pieaugušajiem jāizvairās būt autoritatīviem bez vajadzības.
