5 mulsinoši bērnu jautājumi: Izplatītākās situācijas un risinājumi

Bērns grib zināt, kā radās brālītis, bildina omīti vai skaļi novērtē tavas draudzenes svaru? Šie ir tikai daži no mirkļiem, kas varētu samulsināt vecākus. Mazo ekspertu skolas psiholoģe Zane Avotiņa apgalvo – no jebkuras situācijas var izkļūt ar cieņu un izdomu. Uz jebkuru "neērto" jautājumu iespējams atrast atbildi.

Ir iespējamas vairākas situācijas, kas liek vecākiem piepūlēties, meklējot pareizo risinājumu vai atbildi.

1. Bērns vēlas precēt tēti vai mammu. Ir vecuma posms, kad bērns izjūt simpātijas pret pretējā dzimuma vecāku. Šādos gadījumos  bērnam var teikt: "Tu varēsi precēties, kad būsi pieaudzis, un noteikti izvēlēsies kādu tikpat jauku cilvēku, kā tētis vai mamma."

2. Interese, no kurienes rodas bērni un kas ir sekss. Ikviens vecāks pats var atrast īstos vārdus, kā paskaidrot, kas ir sekss. Ja izturas un atbild mierīgi un droši, bērns saprot, ka sekss ir dabiska romantisku attiecību sastāvdaļa. Jāskaidro atbilstoši vecumam un bērna sapratnes līmenim. Parasti viņu zinātkāri pilnībā apmierina tamlīdzīgas atbildes: "Tās ir īpašas attiecības starp pieaugušajiem. Sekss ir tad, kad mamma ar tēti guļ vienā gultā un ir ļoti cieši kopā. Seksa laikā mamma un tētis rada bērniņu. Mammai vēderā ir oliņas, savukārt tētim sēkliņas. Kad tās saplūst, tad mammai vēderā sāk augt bērniņš."

3. Jautājums, kādēļ mammai nav "krāniņa". Interese par dzimumatšķirībām ir dabiska. Vecumā, kad bērns sāk par to interesēties, bērns pats piešķir nosaukumus vai ar vecākiem kopā var izdomāt tādus dzimumorgānu nosaukumus, ko nekautrējas lietot, arī sabiedrībā esot. Atrodi laiku, kad runāt ar bērnu par intīmiem tematiem. Tāpat stāsti par drošību, piemēram, uzsver, ka sveši cilvēki nedrīkst aiztikt bērna intīmās vietas ar rokām vai likt izģērbties.

4. Komentāri par citu cilvēku izskatu. Bērniem nepatīk garas un sarežģītas atbildes. Visvienkāršākā atbilde, runājot ar mazo par vizuālo ārieni, ir – cilvēki mēdz būt dažādi, katram matu krāsa vai garums var atšķirties, cits ir lielāks, cits – mazāks. No mazotnes bērnu var mācīt saskatīt līdzības vai atšķirības gan dabā, gan cilvēkos. Māci neizsmiet atšķirīgo vai citādo.

5. Pārdomas par nāvi. Vai es nomiršu? Šis jautājums liek ne gluži sarkt, tas mudina apdomāt, kā tieši mazajam pastāstīt par tik dabīgiem dzīves procesiem, kā dzīve un nāve. Noteikti nevajadzētu melot, vai izvairīties no šī jautājuma. Var atbildēt: viss, kas ir dzīvs, reiz nomirst, bet tev vēl gara dzīve ir priekšā. Tāpat arī mazajam var stāstīt par ritējumu dabā, velkot paralēles ar cilvēka dzīvi.

"Vecākiem tas var būt izaicinājums atbildēt uz bērnu šķietami vienkāršajiem, tomēr grūtajiem jautājumiem. Tie var likt vecākiem justies neērti, mulsinoši, likt aizdomāties, kā atrast pareizos vārdus, kā izskaidrot notikumus un lietas bērnam saprotamā veidā. Mazajiem piemīt dabīga zinātkāre izprast procesus, vārdus vai jēdzienus, ko nesaprot. Viņi mēdz būt arī ļoti godīgi un ir neiecietīgi pret netaisnību, tādēļ nevajadzētu mānīties vai izvairīties no atbildēm. Reizēm pareizās atbildes meklējumos, skaidrojumi, kas tiek izmantoti, nav tik nozīmīgi, cik vecāku reakcija uz neērtajiem jautājumiem," saka psiholoģe.

Kā rīkoties "neērtajās" situācijās?

•    Painteresējies, no kurienes bērnam šāda interese. Vari izteikt atzinību, ka tas ir labs jautājums, atrodi vietu un laiku, kad ar bērnu pārrunāt viņa interesējošo jautājumu.
•    Esi vienkāršs – svarīgi izvērtēt bērna vecumu, bieži vien mazie vēlas noskaidrot daudz primitīvāk un vienkāršāk nekā patiesībā es iztēlojies.
•    Esi godīgs – ja arī uzreiz nevarēsi atbildēt uz jautājumu un tev vajag laiku, lai piemeklētu īstos vārdus, droši vari teikt, ka īsti nezini, kā uz šo jautājumu atbildēt, un tev nepieciešams laiks padomāšanai.

Mazo ekspertu skolas vecāku pieredze

"Nesen saskāros ar meitas Magdas jautājumu, kā viņa piedzima un vai man sāpēja, kad nāca pasaulē. Vai jutu, kā viņa vēderā spārdījās? Sākumā samulsu un domāju, ko lai atbild. Tāpat nesen aizsaulē aizgāja mana omīte, un arī tad izskanēja jautājums, kur palika vecā Velta," pieredzē dalās Jana Krūmiņa, skeletonista Martina Dukura dzīvesbiedre. Dukuru ģimene "pasakas nestāsta", drīzāk runā bērnam saprotamā valodā. "Mēģinu visu skaidrot ar piemēriem un veidoju asociācijas. Teicu – jā, bērni rodas vēderā, un debesīs tie mammas izvēlas paši, tāpēc Magdai tieši ir šī mamma un tētis," stāsta Jana. "Kad mana draudzene šķīrās no sava vīra, Magda prasīja – vai zini, kādēļ draudzene vairs nedzīvo ar to puisi? Godīgi atbildēju, ka mīlestība beidzās, un viņi izlēma dzīvot atsevišķi. Meitas atbilde bija - hmm, tad jau mums ir ģimene un arī mīlestība. Es atbildēju – jā, mums ir."

Citu skatpunktu uz neērtām situācijām piedāvā žurnālists Ansis Bogustovs. "Droši vien dzirdēt sevi no malas ir tas mirklis, kas licis dažkārt sarkt. Piemēram, par audzināšanas tēmu. "Nu kā Tu varēji tā izdarīt?" vai "Es teicu tagad, skaitu līdz trīs" – dzirdot to no sava bērna, ir neērti konstatēt savu aizņemtības izrasīto steigu, neiecietību un kategorismu," saka Ansis. "Tad atklāti saku, jā, es jau arī tā runāju, un izklausās strupi. Īsumā – izeju no situācijām, godīgi izrunājoties ar bērnu."

Katru reizi, kad bērni pasaka ko brīnišķīgu vai neatkārtojamu TV raidījumu vadītāja Kristīne Garklāva sola sev beidzot visu pierakstīt, tomēr ikdienas steiga daru savu. Ir gan pāris spilgti piemēri, kas palikuši atmiņā. "Situācijas, kad bērni ir likuši kaunēties, bieži negadās. Atceros reizi, kad dēls pa visu veikalu skaļi vaicāja – kāpēc viņi (pircēji mums priekšā) tik mazam bērnam dod kolu? No vienas puses sakaunējos, no otras – nav jau nemaz tik slikta piebilde," stāsta Kristīne. "Pret bērnu ziņkāri vienmēr attiecos nopietni, jo apzinos, ka manu atbildi viņi varētu atcerēties visu mūžu. Viens no pēdejā laika interesantajiem jautājumiem – vai cepta vista ir dzīvnieks?"