5 kļūdas, ko vecāki bieži pieļauj bērnu seksuālajā audzināšanā
Gluži neapzinoties, vecāki savas nezināšanas dēļ bērnam var radīt nepareizu priekšstatu par seksualitāti, kas var atstāt iespaidu uz visu turpmāko bērna dzīvi. Uz jautājumiem, kādas ir biežāk pieļautās vecāku kļūdas bērna seksuālajā audzināšanā un ko nozīmē šis jēdziens, vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" rīkotajā diskusiju ciklā "Pāru seksuālā (ne)kompetence" atbildēja speciālisti – klīniskā psiholoģe Kristīne Balode un ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons.
Kas ir bērna seksuālā audzināšana?
Lai runātu par veiksmīgu bērna seksuālo audzināšanu, vispirms ir svarīgi saprast, ko nozīmē šis jēdziens. Kā uzsver psiholoģe, seksuālā audzināšana nav tikai runāšana par dzimumaktu, kā tas nereti tiek interpretēts: "Bērna pirmajos dzīves gados seksuālā audzināšana ir par cilvēka ķermeni, par sevis apzināšanos un izzināšanu. Pēc tam jau tas ir par attiecībām un robežu noteikšanu. Tikai vēlāk tas ir par kāda cilvēka izvirzīšanu par prioritāti un intimitāti. Seksuālā audzināšana ir ļoti plašs jēdziens, un tas neaprobežojas tikai ar noteiktu ķermeņa daļu izcelšanu un analizēšanu." Speciāliste norāda, ka seksuālajai audzināšanai ir jābūt bērna vecumam atbilstošai.
Diskusijā līdztekus citiem jautājumiem izkristalizējās vecāku biežāk pieļautās kļūdas bērna seksualitātes jautājumos, kuras savā darbā ir novērojuši speciālisti.
Atvērtas vides nenodrošināšana
Vecāki pārdzīvo, ja bērni viņus pieķer dzimumakta laikā, nokārtojoties vai kādās citās ar kailumu saistītās situācijās. Reizēm gadās, ka bērni jūt, redz vai nojauš par vecāku seksu.
Kā norāda psiholoģe, ja bērnam ir iespēja savas bažas par piedzīvoto pārrunāt ar vecākiem, tas viņu nomierina: "Maziem bērniem ir dabiska zinātkāre. Labvēlīgā, atvērtā vidē viņi uzdod jautājumus. Iespējams, tās emocijas, kas viņam bijušas, dzirdot skaņas un redzot ēnas, var radīt biedējošu izjūtu, lai gan tur nekā biedējoša nav. Ja bērnam nav iespēju pārrunāt to ar vecākiem, tas gan viņā var radīt greizu priekšstatu."
Ārsts psihoterapeits uzsver, ka jebkāda emocionāla reakcija no vecāku puses šādā situācijā, kad bērns ierauga vecākus intīmā brīdī, ir normāla. Bērns gaida, kāda būs vecāku reakcija, mācās no šīs reakcijas un pārņem pieaugušo attieksmi. Ja vecāki sāk melot par notikušo un izvairās, tas bērnā rada neizpratni par to, kas tur ir slēpjams. Var būt vēl sliktāk – vecāku izvairīšanās rada priekšstatu, ka seksuālās attiecības vai kailums ir kaut kas slikts un riebīgs. Ja vecāki godīgi, bērna vecumam atbilstošā veidā izstāstīs, kas noticis, bērns to pieņems kā normālu, veselīgu dzīves sastāvdaļu.
Ķermeniskā kontakta neesamība starp vecāku
Vecāki var ļoti mīlēt, aprūpēt un fiziski mīļot bērnu, bet, ja viņu pašu starpā iztrūks atklāta ķermeniska kontakta – apskāvienu, samīļošanās, sabučošanās –, arī tas bērnā var raisīt divējādas izjūtas. Skaidro psihoterapeits: "Ja vecāki bērnu samīļo, bet viņš nekad neredz, ka vecāki samīļo viens otru, bērns nesaprot, kāpēc tas ir vajadzīgs? Bērni kopē šos modeļus – vai ģimenē ir pieņemts pieskarties, samīļot, apskaut vienam otru? Ja bērns nekad nav redzējis, ka vecāki šādi rīkojas, viņam ķermeniskā kontakta izpausme var kļūt nesaprotama."
Savu attiecību nesakārtošana
Šķirto ģimeņu skaits Latvijā ir liels, bet diskutējams ir jautājums, vai vecāki, kas vieni audzina bērnus, ir vientuļie vecāki. Psiholoģe uzskata, ka sievieti tikai tāpēc, ka viņai vairs nav seksuālu attiecību ar konkrēto vīrieti, nevarētu saukt par vientuļu, jo viņai taču ir attiecības ar citiem cilvēkiem, arī ar bērna tēvu bērna audzināšana tāpat ir kopīga.
Savukārt psihoterapeits pauž skarbāku viedokli: "Varbūt skan skarbi, bet vientuļajām mammām ir jāsāk ar savas dzīves sakārtošanu. Pretējā gadījumā mēs atkal bērnam stāstām vienu, bet ar reālu piemēru rādām kaut ko citu – attiecību nav. Un bērns no tā mācās – tātad attiecības nevajag." Tāpat šķirtie vecāki nereti bērnam sākt stāstīt pārāk intīmas lietas par savu seksuālo pieredzi, graujot mammas vai tēta autoritāti bērna acīs. Bieži mammas, kas audzina bērnus vienas, nerisina savu spriedzi, kas rodas gan saistībā ar darbu, gan savām attiecībām vai ar bērnu, bet pārceļ šo spriedzi uz bērnu, uzveļot viņam lieku atbildību.
Dzimumorgānu saukšana neatbilstošos vārdos
Šajā diskusijā vecāki arī jautā, kā pareizi bērnam mācāmi dzimumorgānu nosaukumi. Psiholoģe ir tieša un norāda caur piemēriem: "Čuriņa ir tas, kas izvadās no urīnizvadkanāla. Tāpat nepareizi dzimumorgāniem piedēvēt santehnikas un zvēru apzīmējumus." Viņa spriež, ka vecāki šādus apzīmējumus vēlas lietot savas neveiklības dēļ. Ja mātei gribas pamazināmajā formā lietot, piemēram, meitenes dzimumorgāna apzīmējumu, tad piemērotāks būs jēdziens "starpenīte".
Diskusijā eksperti norāda, ka ar dzimumorgānu saukšanu neatbilstošos vārdos vecāki var nodot bērnam savu attieksmi pret tiem un kropļot bērna uztveri.
Seksualitātes piešķiršana darbībām, kas nav seksuālas
Speciālisti norāda, ka mazā vecumā bērni darbības, kas pieaugušajiem varētu šķist seksuālas, neveic ar ļauniem nodomiem. Atbildot uz jautājumu, kur jānovelk robežas, kad trīsgadnieki aptausta viens otram dzimumorgānus, psiholoģe atbild: "Cilvēks piedzimst seksuāls, un viņš ir krietnu brīdi seksuāls, pirms pats apzinās, ka tāds ir. Tas, kas notiek šādā vecumā, ir vecumposmam atbilstoša divu bērnu ķermeņu pašizziņa."
Speciāliste uzsver, ka vienmēr ir jāskatās kontekstā ar to, lai kādam tas nenodara sāpes, lai nav nepatīkami. Psihoterapeits piebilst: "Ja vecāki nonāk līdzīgā situācijā, drīzāk ir jāpagaida un jāskatās, kā reaģēs bērni. Daudz lielāku traumu var izraisīt vecāks, iekliedzoties vai dramatiski izturoties šādā situācijā.
