2. aprīlis visā pasaulē pazīstams kā Pasaules autisma atpazīstamības diena. Tās mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par cilvēkiem, kas saskārušies ar šo problēmu.

Autisms joprojām ir viens no pretrunīgākajiem un mulsinošākajiem veselības traucējumiem gan ārstu un speciālistu, gan pašu, ar autismu sirgstošo cilvēku lokā, tāpēc ir nepareizi ticēt visam, kas par to tiek runāts. Patiesībā – jo vairāk autisms tiek pētīts, jo vairāk neskaidrību un mītu rodas saistībā ar šo neiroloģisko problēmu. Ļoti vispārīgi autismu var raksturot kā neiroloģiska rakstura attīstības traucējumus, kas ietekmē domāšanu, uztveri, uzmanību, sociālās prasmes un cilvēka uzvedību.

Autisms nav nolemtība, taču diemžēl plašsaziņas līdzekļos arvien vairāk parādās pārspīlēta, pat biedējoša informācija par šo problēmu, taču daudz kas no tā nav patiesība. Zemāk daži no izplatītākajiem mītiem, kurus vajadzētu izkliedēt.

Cilvēki, kuri sirgst ar autismu, neizjūt emocijas

Pastāv mīts, ka autisti nav spējīgi izjust un izrādīt emocijas, taču lielākā daļa šo cilvēku patiesībā pilnībā ir spējīgi just un izrādīt mīlestību, kaut arī dažreiz tas notiek savdabīgā veidā. Vēl jo vairāk – daudzi autisti ir pat iejūtīgāki nekā parasts cilvēks, kaut arī viņi var izrādīt šo līdzjūtību neparastos veidos. Autistu problēma saistīta ar to, ka viņi neprot izrādīt savas emocijas tā, kā to dara veseli cilvēki, bet tas nenozīmē, ka viņi neko nejūt.

Noslēgtība un nevēlēšanās komunicēt

Par autistiem ir radies iespaids, ka viņi labāk jūtas vienatnē, taču tas nav pareizi. Tāpat kā visi, arī autisti izjūt nepieciešamību komunicēt. Cilvēkiem ar autismu vienmēr ir ko teikt, bet viņiem ir grūti to izdarīt. Viņi sabiedrībā jūtas neērti un pat apdraudēti, jo nespēj atpazīt cilvēku sejas mīmiku, žestus un ķermeņa valodu, līdz ar to var pārprast viņu nodomus. Tāpēc šādi cilvēki labāk izvēlas izolēties no sabiedrības, bet tas nenozīmē, ka viņi nevēlās komunicēt, just atbalstu un sapratni, kā arī veidot draudzīgas attiecības.

Nosliece uz agresiju un vardarbību

Dažreiz autistu uzvedība var likties dīvaina tikai tāpēc vien, ka viņi nemāk citādāk izpaust savas emocijas. Kad cilvēks nevar pateikt, ko vēlās, nevar ne piekrist, ne atteikties, viņš cenšas visos iespējamos veidos parādīt, kas viņam nepatīk, tādējādi pastiprināti piesaistot apkārtējo uzmanību. Šāda ekspresīva uzvedība nebūt nenozīmē, ka autisti ir agresīvi vai vardarbīgi noskaņoti. Viņi vienkārši nemāk korekti izteikt savas emocijas vai vēlmes. Ļoti reti autistu vidū ir novēroti cilvēki ar noslieci uz pārdomātu agresiju, bieži vien agresija signalizē par saucienu pēc palīdzības.

Visi cilvēki ar autismu ir apdāvināti

Neskatoties uz autisma popularizāciju ar filmu un grāmatu palīdzību, kur galvenie varoņi ir neparasti cilvēki (piemēram, kā kinofilmā "Lietus cilvēks"), zinātnieku pētījumi liecina par pretējo – aptuveni 20-50% autistu ir garīgās attīstības traucējumi dažādās pakāpēs. Bet šī informācija ir nepilnīga – intelekta rādītāji var atainot ne tik daudz kā cilvēka patiesās spējas, bet gan nevēlēšanos sadarboties ar speciālistiem, kas pārbauda cilvēkus ar autismu. Nav datu par to, ka starp autistiem vairāk ir cilvēku ar izcilām spējām un talantiem. Slavenie piemēri par augstajiem sasniegumiem, veiksmīgu pasaules karjeru un lieliem atklājumiem, kurus paveikuši cilvēki ar autismu, ir drīzāk izņēmuma gadījumi. Fakts, ka autistu attīstības īpatnības ļauj viņiem fokusēties uz kādu konkrētu darbību un līdz ar to gūt labus rezultātus tajā – tas ir iemesls, kāpēc autisti var kļūt par izciliem mūziķiem vai programmētājiem.

Intelektuālās attīstības traucējumi

Cilvēka intelekts tiek mērīts ar speciālu testu palīdzību. Atkarībā no tā, kā tiek atrisināti dažādi uzdevumi, verbālie vai neverbālie, tiek iegūts noteikts punktu skaits. Vairumam cilvēku ar autismu raksturīga izteikta neviennozīmība prasmēs risināt šāda veida uzdevumus. Piemēram, autisti spēj ļoti labi atrisināt uzdevumus saistībā ar ģeometriskām figūrām vai atmiņu, savukārt slikti tiek galā ar vispārinājumiem, kad nepieciešams pārstāstīt izlasītā teksta jēgu. Viņu intelektuālās spējas nav viennozīmīgas un šāda problēma ir sastopama vairumam cilvēku ar autismu, tāpēc šādi standarta intelekta testi nav noteicošais rādītājs. Ļoti bieži tieši šāda veida testu dēļ autistiem tiek diagnosticēta garīgā atpalicība.

Tāpat autisti var sliktāk apgūt prasmes rūpēties par sevi, sliktāk saprast lietu savstarpējo saistību. Tas skar aptuveni 50-60% cilvēku ar autismu. Savukārt pārējie diezgan labi var funkcionēt kā parasti cilvēki bez autisma pazīmēm.

Autismu izraisa vakcīnas

Daļa speciālistu, nemaz nerunājot par bērnu mātēm, uzskata, ka pastāv cēloņsakarības starp autismu un profilaktisko vakcināciju. Taču pēc daudzu zinātnieku viedokļa vakcīnas nav autisma rašanās cēlonis. Viņu skatījumā, ja bērns ir autisma riska grupā, tad vakcīnas var kalpot kā starta mehānisms smadzeņu darbības traucējumu attīstībai. Ne tik sen veikto zinātnisko pētījumu rezultātā radās teorija, ka bērnu vakcīnu sastāvā esošie organiskie dzīvsudraba sāļi, kurus izmanto kā konservantu, var kalpot par autisma attīstības grūdienu. Daži  vakcīnu ražotāji lietošanas instrukcijās norāda, ka autisms var būt kā organisma nelabvēlīga reakcija uz vakcīnu. Taču, sakarā ar nepietiekamiem pētījumu rezultātiem, nevar 100% apgalvot, ka vakcinācijai ir kāda saistība ar autismu.

Autisms ir sliktas audzināšanas sekas

Vecāku izturēšanās pret bērnu noteikti nav autisma rašanās cēlonis, jo autisms ir neiroloģisks nevis psiholoģisks stāvoklis. Ja slikta audzināšana varētu izraisīt autismu, tad pasaulē būtu daudz vairāk ar autismu sirgstošu cilvēku.

Visi cilvēki ar autiska spektra problēmām ir vienādi

Dažreiz cilvēki, kas pazīst vienu vai vairākus cilvēkus ar autismu, uzskata, ka viņu uzvedība un komunikācija raksturīga arī citiem autistiem, taču šāds viedoklis ir aplams. Cilvēki, kas sirgst ar autismu, ir dažādi – tāpat kā visi pasaules cilvēki. Autistus vieno tikai viena kopīga īpašība – dažāda līmeņa grūtības ar sociālo komunikāciju, nespēja pielāgoties citiem cilvēkiem un sadzīvot ar tiem.

Autisms ir psihiska saslimšana

Autisms nav slimība, bet gan stāvoklis, ar kuru cilvēks piedzimst. To nav iespējams izārstēt, bet ar laiku var koriģēt un palīdzēt autistam adaptēties sabiedrībā. Autisms izpaužas kā attīstības aizkavēšanās un nevēlēšanās kontaktēties ar ārpasauli. To nav iespējams diagnosticēt uzreiz pēc bērna piedzimšanas – autisms izpaužas vēlāk fizioloģiskā līmenī (aptuveni pēc viena gada) un to iespējams atpazīt, vērojot bērna uzvedību un reakciju.

Ilgu laiku autisms tika uzskatīts par šizofrēnijas paveidu un psihisku saslimšanu. Bet, ārstējot autistus, izmantojot klasiskās psihisku saslimšanu ārstēšanas metodes, noskaidrojās, ka tās nelīdz. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka autisms ir nevis slimība, bet gan iedzimti vai pāragri iegūti neirobioloģiski attīstības traucējumi, par ko liecina ne tikai vairums mūsdienu zinātnisko pētījumu, bet arī autistu dzīves stāsti un viņu adekvātā izpratne par šo problēmu.

Ja bērns nerunā, tātad viņam ir autisms

Runas traucējumi ir satraucošākais iemesls, kas noved pie vecāku pāragras diagnozes noteikšanas savam bērnam. Taču tas, ka bērns nerunā, var būt gan normāla parādība (jo attīstās tās smadzeņu daļas, kas atbild par citām spējām), gan citas saslimšanas simptoms. Ne tikai autisms kalpo par runas traucējumu cēloni. Tieši otrādi, cilvēki ar autismu var runāt, spējot brīvi izteikt savas domas. Protams, ja trīs gadu vecumā bērns vēl klusē – steidzami jāpievēršas viņa attīstībai, neskatoties uz runas traucējumu iemesliem. Un jo ātrāk, jo lielākas iespējas bērnam sākt runāt.

Autisms ir uz mūžu

Autisms nav nolemtība un bailes par šo diagnozi ir saistītas ar sabiedrības neziņu nepietiekamas, kā arī nepatiesas informācijas dēļ un ārstniecības metožu trūkumu. Tāpēc par šo problēmu ir izveidojies aplams priekšstats. Speciālas apmācību programmas un dažādas terapeitiskās metodes, kuras var pielietot gan speciālisti, gan vecāki, var būtiski samazināt attīstības problēmu izteiktos simptomus. Nav retums, ka cilvēkam pilnībā pazūd autisma pazīmes. Tiesa, jo jaunāks ir bērns, jo lielākas iespējas pilnībā izārstēt autismu, turklāt īsākā laika posmā. Piemēram, ja divgadīgam bērnam autismu var izārstēt gada vai pusotra laikā, tad četrgadīga bērna ārstēšana var aizņemt aptuveni piecus gadus, un, jo vecāks ir bērns, jo grūtāk ir uzlabot un regulēt viņa mijiedarbību ar sabiedrību.