Mana bērnība ir kā smaga nasta no kuras netieku vaļā, jo ir tik daudz neatbildētu jautājumu,kapēc ar mani tā izrīkojās?
Labdien! Mūsu ģimenē ar vīru ir ienācis mazs, jauks brīnums - dēliņš. Sākumā, laikam kā jau visas ģimenes, bijām ļoti laimīgi, jo bērniņš bija plānots un gaidīts. Jau pirmajās nedēļās saskārāmies ar pirmajā grūtībām bērniņa veselībā, kas bija liels pārbaudījums mums ar dēliņu. Laikam ejot, vīrs sāka runas par to ka viņš strādā un viņam ir jāizguļas. Nu jau 5 nedēļas (dēliņam ir tikai 2 mēneši) viņš guļ citā istabā un bērnam velta 2-3 stundas vakaros pēc darba. Pie kam tā uzmanības veltīšana ir tikai tik daudz kā paspēlēties ar rociņām, pateikti puti, un varbūt arī pabarot. Kad trīs nedēļas atpakaļ ieminējos, ka esmu piekususi un gribu vienu nakti riktīgi izgulēties, vīrs sāka man bakstīt - Tu esi māte, tas ir Tavs pienākums, Tev tas ir jādara, Tev ir jābūt stiprai, Tev jādomā par bērnu utt. Sākām dienu dienā strīdēties. Man likās, ka viņš mani nesaprot, viņam likās, ka es viņu nesaprotu. Tagad ir aizgājis tik tālu, ka sāk mani apsaukt un apvainot sāpīgiem vārdiem, nožēlojot to dienu kad apcerējāmies, esot jāārstējas, kas es pa māti un tas viss tikai tāpēc, ka palūdzu vienu dienu ļaut man atpūsties. Mūsu laulība ir izjukusi, apstākļu spiesti, mums jādzīvo zem viena jumta, tomēr apvainojumi birst katru dienu. Kad vienreiz uz nakti un pus dienu atstāju mazo vīra gādībā, pati biju mājās, vīrs bija nobesījies līdz ārprātam, ka viņš nevar paēst, bērns raud, bērns jābaro, jāmazgā, bet tik un tā viņš nebija spējīgs saprast ar ko saskaros 24 stundas diennaktī. Jāpiebilst, ka man ir bijusi arī ļoti smaga bērnība, esmu fiziski iespaidota, esmu atstāta aiz durvīm, kad sasniedzu 18 gadu vecumu, vienkārši neesmu izjutusi mātes mīlestību, arī tagad viņa neinteresējas par mazbērnu. Esmu bijusi stipra 30 gadus, izcīnījusi pati sev vietu zem saules, un tagad, kad likās ir ģimene, mīļotais vīrietis un atbalsts, visam tak jābūt labi un beidzot varu sajusties kā sieviete un pa reizei būt vājai, bet izrādās ka nedrīkst. Mana bērnība ir kā smaga nasta no kuras netieku vaļā, jo ir tik daudz neatbildētu jautājumu, kāpēc ar mani tā izrīkojās? Arī tas ļoti traucē saņemties. Jo kuram gan negribētos saņemt vecāku mīlestību un atbalstu. Kā lai atrisinu ģimenes konfliktu vismaz tik lielā mērā, lai nebūtu savstarpēji apvainojumi, jo negribu ka dēliņš to visu jūt un dzird. Vīrs piedāvā kompromisus, kurus pats nav spējīgs izpildīt. Paldies!Inga Lubāne, "Krīžu un psihoterapijas centrs Taka", SIA