Esmu pārleiku nosvērta sevī, ko lai dara ar šādām sajūtām?
Labdien,Man tāda problēma - pēc dabas esmu jauks cilvēks komunikabls cilvēks, bet to varu parādīt tikai ar tuvākajiem draugiem, kad ir dialogs, jo, kad ir vairāki cilvēki man vienmēr ir uztraukums un nevaru atvērties palieku nosvērta sevī un neko nerunāju kaut arī gribētu pateikt ļoti daudz ko, kāpēc tā kāpēc ar tiem pašiem cilvēkiem tikai divatā varu parādīt savu "es", bet lielākā kompānija ne...?
Grūti ir komunicēt arī ar vienkāršām paziņām nevaru atvērties, kā arī, grūtības sagādā komunikācija ar vecākiem cilvēkiem par mani, kaut vai tie ir 2 gadi, bet tieši tāpat nevaru atvērties no kaut ka vienmēr sakautrējos.
Piemēram, pašlaik esmu nodzīvojusi jau gadu kopā ar cilvēkiem, kuri ir 5 gadus vecāki par mani, bet joprojām ir problēmas brīvi komunicēt, ja vajag kaut ko pajautāt uztraukums.
Pat ar ģimenes locekļiem, ir tāda pati problēma. Pat tiem, ar kuriem nav bijušus ideālas attiecības, bet tur atkal ir otrādi, ja ģimene ir visi kopā tad nav problēmu kaut ko pateikt, izpausties, bet, ja palieku ar cilvēku divatā nav ko teikt.
Tā, kā šādas problēmas, man ir 20 gadi vel nav bijusi otrā pusīte. Ar visiem, ko meiģinājusi veidot attiecības ir tā, ka iepazīstamies, sazināmies viss ir labi. Gribas ar to cilvēku satikties, bet, kad pienāk tas laiks, lai tiktos divatā. Sāc tajā cilvēkā meklēt trūkumus un sāc pārdomāt vai tas vispār ir vajadzīgas, bet tajā pašā laikā gribas, un negribas ar šo cilvēk kaut ko veidot.
Tā ikdienā nepārtraukti domā par viņu, vēlies, lai tev uzraksta, bet kā satikties tā domās atkal par negatīvo un tad jau ne visa vēlme pāriet un ja satiec šo cilvēku gribas viņu atgrūst projām, bet, kad esi tālāk, atkal satikt.
Ko lai dara ar šādām sajūtām? Kā, lai no tā tiek vaļā?
Elīna Jeļena Zariņa , klīniskā psiholoģe, Hipnopsihoterapeite
Ingrīda Cera