ZĀĻU LĪDZEKĻI

līdzekļi slimību profilaksei, ārstēšanai un diagnostikai. Zāļu līdzekļus iegūst no vairākiem avotiem. Vissenākais zāļu līdzekļu iegūšanas avots ir augi. Ārstnieciskie augi satur dažādas farmakoloģiski aktīvas vielas - alkaloīdus, glikozīdus u.c Var lietot īpaši neapstrādātas augu daļas - saknes, lapas, ziedus tēju, uzlējumu u.c. veidā. No augu izejvielām iegūst arī t.s. galēniskos preparātus, piem., izvilkumus spirtā (tinktūras), koncentrētus izvilkumus (ekstraktus) u.c. Galēniskie preparāti bez aktīvajām vielām satur arī t.s. balastvielas, kam nav īpašas iedarbības. Ja izvilkumus attīra no balastvielām, iegūst t.s. neogalēniskos preparātus.

No ārstnieciskajiem augiem iegūst arī tīras darbīgās vielas, piem., alkaloīdus (kofeīnu, hinīnu u.c.) un glikozīdus (digitoksīnu, strofantīnu u.c). Pēdējā laikā vairākus zāļu līdzekļus - antibiotikas, piem., penicilīnu, tetraciklīnu un streptomicīnu, iegūst no zemākajiem augiem - mikroskopiskajām sēnēm. Daļu zāļu līdzekļu iegūst no dzīvniekiem, piem., hormonu preparātus (insulīnu, tireoidīnu u.c.) un fermentu preparātus (pepsīnu u.c). Dažus zāļu līdzekļus iegūst no minerāliem (magnija sulfātu), no naftas (vazelīnu).

Svarīgākais zāļu līdzekļu iegūšanas veids ir ķīmiskā sintēze. Tādējādi iegūst, piem., amidopirīnu, streptocīdu, novokaīnu, furacilīnu u.c. īpašās zinātniski pētnieciskajās iestādēs katru gadu sintezē tūkstošiem jaunu savienojumu, ko pētī eksperimentos ar dzīvniekiem. Pēc attiecīgas farmakoloģiskas un toksikoloģiskas pārbaudes perspektīvākos jaunos preparātus atļauj izmēģināt klīnikā. Ja izrādās, ka jaunais zāļu līdzekļis ir iedarbīgāks un mazāk toksisks par līdzšinējiem, to atļauj plaši lietot un ievieš farmaceitiskajā rūpniecībā. Zāļu līdzekļu iedarbības pamatā ir spēja ietekmēt organisma bioķīmiskos procesus. Zāļu līdzekļu iedarbības stiprums atkarīgs no tā koncentrācijas: jo lielāka koncentrācija, jo stiprāka iedarbība. Vietējai iedarbībai svarīga ir zāļu līdzekļu koncentrācija attiecīgajā zāļu formā (šķīdumā, ziedē u.c). Koncentrāciju asinīs un audos nosaka zāļu līdzekļu deva un cilvēka ķermeņa masa.

Organismā zāļu līdzekļus var ievadīt pa dažādiem ceļiem. Ir enterālie ievadīšanas ceļi (caur gremošanas traktu) un parenterālie (apejot to). Ievadīt enterāli nozīmē zāles iedzert, palikt zem mēles, ievadīt taisnajā zarnā klizmu un supozitoriju veidā; ievadīt parenterāli nozīmē iešļircināt (injekcijas) un ieelpot (inhalācija). Injekciju veidā visbiežāk ievada zāļu līdzekļus, kas gremošanas traktā šķeļas vai slikti uzsūcas; to dara arī tad, kad nepieciešama ātra iedarbība. Organismā daudzi zāļu līdzekļi ķīmiski pārveidojas vai šķeļas, daži zāļu līdzekļi izdalās nepārveidojušies. Vairākums zāļu līdzekļu izdalās ar urīnu. Dažas vielas pa daļai izdalās caur gremošanas trakta gļotādu, caur ādu. Gāzes un viegli gaistoši šķidrumi izdalās kopā ar izelpoto gaisu.

Zāļu līdzekļu darbības ilgums atkarīgs no tā, cik ātri tie zaudē aktivitāti un izdalās. Vielas, kas organismā ķīmiski nepārveidojas un izdalās lēni, atkārtoti ievadītas, var uzkrāties (skatīt kumulācija). Šādi zāļu līdzekļi, piem., fenobarbitāls, uzpirkstītes preparāti, lietojami uzmanīgi, lai izvairītos no saindēšanās. Ir arī tādi zāļu līdzekļi, kuru iedarbība atkārtotas lietošanas gadījumā pavājinās, jo organisms pie tiem pierod. Ja atkārtoti lieto dažas vielas, kas ietekmē CNS, piem., morfīnu, fenamīnu, var izveidoties tieksme pēc šīm vielām. Šādu vielu lietošana ir stingri ierobežota. Bez vēlamās (ārstnieciskās) iedarbības daudzi zāļu līdzekļi reizēm rada arī nevēlamas parādības (t.s. blakusiedarbība), piem., nitroglicerīna vēlamā iedarbība ir stenokardijas lēkmju pārtraukšana, bet blakusiedarbība - galvassāpes, asinsspiediena krišanās.

Daudzu zāļu līdzekļu darbība vērsta tieši pret slimības cēloni (etiotropiska darbība), piem., sulfanilamīdu preparāti (sulfadimezīns u.c.) darbojas pret plaušu karsoņa ierosinātājiem - pneimokokiem. Citi zāļu līdzekļi ietekmē tikai kādu slimības simptomu (simptomātiska darbība), piem., kodeīns mazina klepu. Tomēr zāļu līdzekļi, kas darbojas simptomātiski, ne tikai uzlabo slimnieka subjektīvās sajūtas, bet var labvēlīgi ietekmēt visu slimības gaitu. Piem., pretsāpju līdzekļi (morfīns, promedols u.c.) smagu traumu gadījumā mazina sāpes un novērš t.s. traumatisko šoku. Lai zāļu līdzekļi neradītu kaitīgas sekas, tie lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem.