VITAMĪNI
dažādas ķīmiskas dabas organiskie savienojumi, kas nepieciešami cilvēku un dzīvnieku uzturā ļoti niecīgā daudzumā salīdzinājumā ar galvenajām uzturvielām (olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, minerālvielām), lai normāli norisētu dzīvības procesi. Vitamīni cilvēka vai dzīvnieka organismā neveidojas vai arī veidojas nepietiekamā daudzumā. Vitamīnu pirmavots ir augi. Cilvēki vitamīnus uzņem ar augu vai dzīvnieku izcelsmes uzturlīdzekļiem. Vitamīnu veidošanā piedalās arī mikroorganismi gremošanas traktā. Ja cilvēka organisms kādu vitamīnu saņem par maz, attīstās hipovitaminoze, bet, ja uzturā vitamīnu nav nemaz, rodas avitaminoze. Hipovitaminozes rodas arī kuņģa un zarnu darbības traucējumu gadījumā, jo zarnās notiek vitamīnu uzsūkšanās, kā arī vairāku vitamīnu sintēze zarnu mikrofloras darbības rezultātā.
Pārāk lielas vitamīnu devas rada organismā vielmaiņas traucējumus - hipervitaminozi. Vielmaiņā vitamīni piedalās ar fermentu starpniecību, jo daudzi vitamīni ir obligāta fermentu molekulas sastāvdaļa, bez kuras tie nevar normāli funkcionēt. Bet organismā gandrīz neviena ķīmiskā reakcija nespēj norisināties bez fermentu kā bioloģisko katalizatoru piedalīšanās.
Atklāti apmēram 30 vitamīni. Tos apzīmē ar latīņu alfabēta burtiem, ķīmiskajiem nosaukumiem un to saīsinājumiem. Vairākiem vitamīniem ir tuva ķīmiskā uzbūve un bioloģiskā iedarbība, tāpēc tos apvieno grupās. Dažiem vitamīniem (A, D) ir provitamīni - ķīmiskie savienojumi, no kuriem organismā ķīmisko pārvērtību ceļā veidojas vitamīni. Gandrīz visus vitamīnus iegūst rūpnieciski no augu un dzīvnieku izcelsmes produktiem vai arī sintezē ķīmiski. Sintēzes gaitā vitamīnu molekulā mainot dažu ķīmiski aktīvo grupējumu raksturu, var iegūt antivitamīnus - savienojumus, kam uz organismu ir pretēja iedarbība nekā vitamīniem.
Vitamīnus iedala ūdenī šķīstošos un taukos šķīstošos. Atkarībā no vitamīnu šķīdības tie saistīti ar dažādiem uztura komponentiem. Ūdenī šķīstošie vitamīni ir neizturīgi pret karsēšanu, īpaši gaisa klātbūtnē un sārmainā vidē. To krājumi organismā nav lieli, tāpēc tie jāuzņem ar uzturu ik dienas. Taukos šķīstošie vitamīni ir daudz izturīgāki, un organismā uzkrājas to rezerves. Tomēr arī tie jāuzņem regulāri. Uzturā jābūt visiem vitamīniem, jo katram no tiem organismā ir sava noteikta funkcija.
Ūdenī šķīstošie vitamīni (C un P vitamīni, В grupas vitamīni). С vitamīnu (askorbīnskābes) konkrētā loma organisma dzīvības procesos vēl nav pilnīgi noskaidrota. С vitamīnam ir svarīga nozīme oksidācijas procesu regulācijā, saistaudu olbaltumvielu veidošanā, tāpēc vitamīnu nepietiekamības gadījumā asinsvadu sienas kļūst trauslas un viegli bojājas. Nepilnīgi veidojas arī zobi un kaulaudi, zūd ēstgriba, samazinās ķermeņa masa, rodas locītavu bojājumi, asinsizplūdumi; vispirms smaganās un zemādas saistaudos. С vitamīnu trūkums uzturā izraisa С avitaminozi - skorbutu. С vitamīns stipri palielina organisma pretestību infekciju slimībām. С vitamīna galvenais avots uzturā: svaigi un pareizi konservēti augļi un ogas, dārzeņi (ļoti daudz С vitamīna ir rožu augļos, upenēs, sarkanajos piparos). Viens no svarīgākajiem С vitamīna avotiem ikdienas uzturā ir kartupeļi un skābēti kāposti, kaut arī tajos vitamīnu ir nedaudz. Nozīmīgākos С vitamīna avotus skatīt 1. tabulā. С vitamīns viegli oksidējas gaisa skābekļa klātbūtnē, ja sagrieztus dārzeņus tūlīt nevāra, ja mizotus dārzeņus ilgi tur ūdenī, vāra vaļējā traukā, gatavu ēdienu uzglabā vairāk par 2 stundām, kā arī ja ēdienu atkārtoti silda. С vitamīna preparāts ir askorbīnskābe. С vitamīna rezervju organismā nav, dienas deva tam ir daudz lielāka nekā citiem vitamīniem - apmēram 75 mg, bet grūtniecēm, mātēm, kas baro bērnu ar krūti, infekciju slimniekiem - 100-150 mg.
P vitamīna (bioflavonoīdu) trūkums uzturā palielina sīko asinsvadu trauslumu un caurlaidību, tāpēc asinis izplūst apkārtējos audos. P vitamīns nostiprina sīko asinsvadu sienas, veicina С vitamīna izmantošanos. P vitamīna avots: citrusaugi, upenes, rožu augļi. No griķu lapām iegūst P vitamīna preparātu rutīnu. Dienas deva - apmēram 50 mg.
В grupas vitamīni: B1, B2, B6,B12, B15, folijskābe, biotīns, pantotēnskābe, PP vitamīns. B1 vitamīns (tiamīns, aneirīns) savienojumā ar fosforskābi ietilpst noteiktā fermentā, kas piedalās ogļhidrātu maiņā. Ja B1 vitamīna trūkst, ogļhidrātu noārdīšanās reakcijas nenotiek līdz galam un organismā uzkrājas to maiņas starpprodukti, kas kairina audus un rada iekaisumu. B1 avitaminoze ir beriberi slimība. B1 hipovitaminozei raksturīgs nervu sistēmas vājums, nogurums, pastiprināta uzbudināmība, muskuļu vājums, paātrināta sirdsdarbība. B1 vitamīnu satur graudaugi, sevišķi graudu ārējais apvalks un dīglītis. Nozīmīgākos B1 vitamīna avotus skatīt 2. tabulā. Dienas deva - 1,5-2 mg, bet, ja uzturā lieto daudz cukura un cietes, arī B1 vitamīnu jāsaņem vairāk. B2 vitamīns (riboflavīns) ietilpst fermentsistēmās, kas nodrošina audu elpošanu, piedalās ogļhidrātu un olbaltumvielu maiņā. B2 avitaminoze cilvēkiem sastopama ārkārtīgi reti, jo zināmu daudzumu šā vitamīna regulāri ražo zarnu mikroorganismi. B2 hipovitaminozes gadījumā rodas ādas un gļotādas iekaisumi, pavājinās redze un asins formelementu veidošanās. Nozīmīgākos B2 vitamīna avotus skatīt 3. tabulā. Dienas deva 2-3 mg. Вб vitamīns (piridoksīns) ietilpst fermentos, kas piedalās galvenokārt olbaltumvielu maiņā. Jo vairāk uzturā olbaltumvielu, jo vairāk jāuzņem B6 vitamīns. Šā vitamīna deficīts rada anēmiju, vājumu, ādas un nervaudu iekaisumu. Daudz B6 vitamīna satur aknas, nieres, piens, gaļa, kā arī raugs, pākšaugi. Dienas deva 2-3 mg. B12 vitamīns (ciānkobalamīns) nepieciešams šūnu vairošanās un reģenerācijas procesiem, galvenokārt eritrocītu jaunveidošanai. B12 vitamīna uzsūkšanos no zarnām asinīs nodrošina īpaša olbaltumviela, ko sintezē kuņģa gļotādas šūnas. Ja šī sintēze nenotiek (pēc kuņģa rezekcijas) vai ir nepietiekama (kuņģa gļotādas slimības, atrofija), B12 vitamīns asinīs un audos nenonāk un veidojas anēmija. Visvairāk B12 vitamīna ir aknās, nierēs, gaļā, zivīs, olas dzeltenumā, pienā. Dienas deva 0,005-0,01 mg.
Pie В grupas vitamīniem pieskaita B15 vitamīnu (pangamskābi). Tas ir aknās, raugā, graudu ārējā kārtā un citur. Klīnikā tā kalcija sāli lieto dažu vielmaiņas traucējumu ārstēšanai. Folijskābe (Bc vitamīns) piedalās eritrocītu veidošanā, jo nodrošina tiem nepieciešamo nukleīnskābju sintēzes reakciju norisi. Nedaudz folijskābes sintezē arī zarnu mikroflora. Folijskābes hipovitaminoze var rasties, ja lietotas antibiotikas, kas iznīcina zarnu mikrofloru, kā arī uzsūkšanās traucējumu un aknu slimību gadījumā. Daudz folijskābes ir raugā, aknās, nierēs, bietēs, pētersīļos, kartupeļos. Biotīns (H vitamīns) organismā nepieciešams normālai taukskābju sintēzei, to producē zarnu mikroflora. Biotīns ir pienā, dārzeņos (kāpostos, spinātos). Pantotēnskābe (В3 vitamīns) nepieciešama daudzu svarīgu fermentu veidošanai; šie fermenti, nodrošinot skābju atlikumu pārnešanas reakcijas, piedalās ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku maiņā. Pantotēnskābe ir viens no dabā visvairāk izplatītajiem vitamīniem, ietilpst gandrīz visos augu un dzīvnieku izcelsmes uzturlīdzekļos (raugā, graudu apvalkos, nierēs, aknās, olās, gaļā, ikros). Pantotēnskābi sintezē arī zarnu mikroflora, tāpēc В3 avitaminoze rodas ļoti reti.
PP vitamīns (nikotīnskābes amīds) piedalās ļoti daudzu svarīgu oksidācijas fermentu veidošanā organismā. Tāpēc šā vitamīna pilnīgs trūkums rada smagu slimību - pelagru. Rodas CNS un gremošanas orgānu darbības traucējumi, specifiski ādas un gļotādas iekaisumi. Ar pelagru slimo rajonos, kur iedzīvotāji pārtiek galvenokārt no kukurūzas. Tās olbaltumvielās ir ļoti maz aminoskābes triptofāna, no kā organisms spēj veidot PP vitamīnu. Nozīmīgākos PP vitamīna avotus skatīt 4. tabulā. Dienas deva atkarībā no cilvēka fizioloģiskā stāvokļa ir 15-25 mg.
Taukos šķīstošie vitamīni (A, D, E, K) ietilpst galvenokārt dzīvnieku izcelsmes uzturlīdzekļos, bet šo vitamīnu provitamīnus satur daudzi augu izcelsmes uzturlīdzekļi. А vitamīna (retinola) iedarbība uz organismu ir ļoti dažāda. Tas nepieciešams organisma normālai augšanai, šūnu vairošanās procesiem (tāpēc to sauc arī par augšanas vitamīnu), normālai redzei. А vitamīna trūkums var izraisīt vistas aklumu (hemeralopiju), kas ir viena no agrīnajām A hipovitaminozes izpausmēm. Āda kļūst sausa, viegli lobās, arī mati kļūst sausi, trausli un pastiprināti izkrīt. Parasti A hipovitaminoze attīstās ļoti lēni, jo organismā А vitamīns spēj uzkrāties iekšējos orgānos, galvenokārt aknās. Nozīmīgākos А vitamīna avotus skatīt 5. tabulā. Ar augu izcelsmes uzturlīdzekļiem organisms saņem karotīnu, kas cilvēka organismā pārvēršas par А vitamīnu (tauku klātbūtnē no divām daļām karotīna veidojas viena daļa А vitamīna). Karotīns ir burkānos (9 mg% ), sarkanajos piparos (10 mg% ), skābenēs (8 mg% ), lokos (6 mg%), tomātos (2 mg% ), aprikozēs (2 mg% ), ābolos (0,1 mg% ). А vitamīna dienas deva 1,5-2 mg; karotīna - apmēram 2 reizes vairāk.
D vitamīns (kalciferoli; D2 vitamīns - ergokalciferols, D3 vitamīns - holekalciferols) organismā regulē fosfora un kalcija maiņu, sekmē to uzsūkšanos no zarnām un nogulsnēšanos kaulos, nodrošinot skeleta normālu attīstību. D vitamīna trūkums bērnībā rada kaulu attīstības traucējumus - rahītu. D2 vitamīns veidojas ultravioletā starojuma ietekmē zemākajos organismos, piem., rauga sēnēs. D3 vitamīna galvenais avots - zivju eļļa; nedaudz D3 vitamīna ir liellopu un cūku aknās, olas dzeltenumā. D3 vitamīns spēj veidoties ultravioletā starojuma ietekmē cilvēka ādā no provitamīna, kas sintezējas aknās no holesterīna. Šeit izveidojies vitamīns tiek iznēsāts pa visu organismu, tāpēc labākais līdzeklis pret rahītu ir bērna regulāra apsauļošana. Svarīgi ir ievērot arī pareizu kalcija un fosfora attiecību uzturā (organismam visvairāk piemērota tā ir pienā), jānovērš kuņģa un zarnu darbības traucējumi, kas kavē uzsūkšanās procesus. Ilgstošas, lielas D vitamīna devas palielina kalcija daudzumu asinīs, kalcijs izgulsnējas asinsvados, nierēs u.c. orgānos. Vienreizēja liela D vitamīna deva rada ēstgribas trūkumu, vemšanu. Visvairāk D vitamīna vajag zīdaiņa vecumā; arī sievietēm grūtniecības un bērna zīdīšanas periodā.
E vitamīns (tokoferoli) palīdz nodrošināt gludās un šķērssvītru muskulatūras normālu darbību. Tāpēc E vitamīnam liela nozīme arī normālā grūtniecības norisē. E vitamīna hipovitaminozei raksturīga muskuļu distrofija un vājums, spontāni aborti, priekšlaicīgs eritrocītu sabrukums. E vitamīna avotus skatīt 6. tabulā. Dienas deva - 3-4 mg.
K vitamīns (filohinons) nodrošina asins recēšanas normālu norisi, jo piedalās vairāku bioloģiski aktīvu, šim procesam nepieciešamu vielu sintēzē. Ja uzturā trūkst K vitamīna (to gan ražo arī zarnu mikroflora), pamazinās asins recētspēja, rodas asinsizplūdumi zem ādas un iekšējos orgānos. K vitamīna deficīts cilvēka organismā attīstās ļoti reti, izņemot gadījumus, kad traucēti uzsūkšanās procesi zarnās. K vitamīna un tā sintētisku preparātu vikasolu lieto asiņošanas profilaksē un hronisku asiņošanas gadījumā. K vitamīns satur gandrīz visu augu lapas (daudz lucernā, spinātos, lapu dārzeņos), olas, piens, aknas. Dienas deva 2 mg.
