Vitamīni pacientam ar diabētu – jā vai nē?

Dr.Indra Štelmane, Latvijas Diabēta apvienības prezidente

Vārds vitamīni radies no latīņu valodas vārda vita, kas nozīmē dzīve, dzīvība. Vitamīni – dažādas ķīmiskas izcelsmes organiski savienojumi, kas nelielos daudzumos nepieciešami, lai šūnās normāli noritētu vielmaiņas procesi. Vitamīnus organisms uzņem ar augu vai dzīvnieku izcelsmes uzturu; tikai daži sintezējas cilvēka organismā, bet pat tad nereti nepietiekošā daudzumā.

Vitamīnu sintezēšana sākās pagājušā gadsimta 30. gados, kad mediķi ar vitamīnu palīdzību mēģināja cīnīties ar dažādām akūtām un hroniskām slimībām.

Sabalansēts, svaigiem dārzeņiem un augļiem bagāts uzturs, protams, ir labas pašsajūtas un veselības pamatā; tas, iespējams, nodrošinātu arī ar visiem ikdienā nepieciešamajiem vitamīniem pietiekošā daudzumā. Tomēr derīgi zināt, ka, piemēram, Amerikas 2005. gada Uztura vadlīnijās, ieteikts katru dienu apēst vismaz deviņas (!?) augļu un dārzeņu porcijas. Bet, lai saņemtu nepieciešamo B1 vitamīna dienas devu, būtu jāapēd kilograms gaļas vai 1,5 kg baltmaizes. Savukārt daļa speciālisti uzskata, ka, pat regulāri ēdot rūpīgi izmeklētu, vitamīniem bagātu pārtiku, organisms var tā arī nesaņemt visu vajadzīgo vitamīnu un minerālvielu dienas normu. Daļa vitamīnu produktos zūd, tos glabājot, daļa - termiski apstrādājot. Bet ja uzturs nav tik labi sabalansēts? Piemēra pēc varam paanalizēt arī katrs savu ēdienkarti... Tāpēc papildus vitamīnu uzņemšana tablešu veidā varētu būt laba iespēja nodrošināt savu organismu ar ikdienā nepieciešamiem vitamīniem, izvēloties vitamīnu kompleksus, kas satur vismaz 100-150% no ikdienas vitamīnu normas, īpašu uzmanību pievēršot D vitamīna un folskābes saturam (attiecīgi vismaz 400 DV un 400 mg).

Turklāt nereti mēdz būt periodi, kad vitamīni organismam nepieciešami palielinātā daudzumā – lielas fiziskas slodzes, pusaudžiem – straujas augšanas periods, stress, grūtniecība un laktācijas laiks, atveseļošanās pēc dažādām smagām akūtām situācijām, infekcijas slimībām, vairogdziedzera un virsnieru funkcijas traucējumiem, hronisku slimību gadījumos. Pacienti ar cukura diabētu pieder pie pacientu grupas, kuriem, ņemot vērā paaugstināto glikēmiju un/vai biežās un straujās glikēmijas svārstības ne pārāk labi kontrolēta diabēta gadījumā, īpaši svarīgi saņemt ne tikai dienas vitamīnu normu, bet bieži vitamīni nepieciešami pat palielinātā daudzumā. Tostarp arī cilvēkiem ar aktīvu dzīvesveidu vitamīni ir svarīgi labas pašsajūtas nodrošināšanā. Der atcerēties, ka C un E vitamīni ir antioksidanti, kas mazina oksidatīvo stresu un tostarp samazina risku attīstīties asinsvadu un onkoloģiskām saslimšanām paaugstinātas slodzes un stresa rezultātā.

Daļa vitamīnu organismā zūd dažādu faktoru ietekmē. Vitamīnu daudzumu organismā samazina:

⇒alkohols un kofeīns (izņemot P, D, E vitamīnus);

⇒nikotīns (B1, B2, B6, B12, P, C vitamīnus, folskābi un selēnu);

⇒antibiotikas (B3, dzelzi un mikroelementus);

⇒perorālie kontracepcijas preparāti (B6, C un folskābi);

⇒stress un fiziskā slodze (visus B grupas vitamīnus, folskābi).

Slimojot ar cukura diabētu, ir svarīgi visi vitamīni, tomēr C un E vitamīnu (abi pieder pie antioksidantiem, kas neitralizē vai inaktivizē brīvos radikālus) nodrošinājumam pievēršama lielāka uzmanība. Kā zināms, tieši brīvie radikāļi rada šūnu bojājumus, kā rezultātā var attīstīties onkoloģiskas un sirds-asinsvadu slimības, nervu bojājumi. Cilvēkiem ar diabētu novērota tendence uz zemāku C vitamīnu daudzumu organismā; iespējams, tas saistīts ar hronisku hiperglikēmiju vai hiperglikēmijas epizodēm, kas traucē C vitamīna uzņemšanu šūnās. Kāds 1995. gadā veikts pētījums parādīja, ka papildus 2 000 mg C vitamīna ordinēšana pacientiem ar 2. tipa diabētu uzlaboja kā glikēmijas, tā arī lipīdu (holesterīna un triglicerīdu) rādītājus.

Literatūrā atrodami norādījumi, ka E vitamīns nepieciešams ne tikai sirds-asinsvadu slimību attīstības riska mazināšanai, bet tam ir arī nozīme nieru un retīnas bojājumu – biežāko cukura diabēta komplikāciju lokalizāciju – riska samazināšanā. Tomēr nepieciešami nopietnāki pētījumi, lai pārliecinoši precizētu E vitamīnu optimālās devas iepriekšminēto cukura diabēta komplikāciju attīstības riska mazināšanai. Iesakot papildus E vitamīnu, jāpatur prātā, ka par 400 DV lielākai E vitamīna dienas devai var būt nelabvēlīgas blaknes. Parastā rekomendējamā E vitamīna dienas deva ir 30 DV, lai gan nepieciešams vismaz 100 DV E vitamīna, lai izpaustos tā antioksidanta īpašības. Bet, uzņemot vairāk kā 800 DV dienā  cilvēkiem ar paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu pieaug insultu risks, kā arī palielinās nevēlams vitamīna mijiedarbības risks ar antiagregantiem. Tāpēc ieteicams izvēlēties vitamīnus ar ne vairāk kā 200 DV E vitamīna saturu.

Vairāki 80.-90. gadu dubultakli, randomizēti un placebo kontrolēti pētījumi pierādījuši, ka pacientiem ar cukura diabētu un pierādītu perifēru polineiropātiju (traucēta jušanas, vibrācijas un sāpju sajūta) neirotrofiskie vitamīni - B1, B6, B12 ticami samazina perifērās polineiropātijas simptomus un uzlabo pacienta pašsajūtu, ja tas lieto šo vitamīnu preparātu vismaz 3 mēnešus. Labāki un ātrāki rezultāti gūstami, uzsākot vitamīnu lietošanu i/m injekciju veidā. Milgamma N ir vitamīnu komplekss, ka ieteicams tieši pacientiem ar cukura diabētu polineiropātijas terapijā un profilaksē.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka vitamīni vien, protams, neuzlabos diabēta pacienta pašsajūtu un nemazinās komplikāciju attīstību risku. Pats galvenais un svarīgākais tomēr bija, ir un paliek hiperglikēmijas un strauju glikozes svārstību nelabvēlīgā ietekme uz pacienta pašsajūtu un komplikāciju attīstību. Tāpēc adekvāta diabēta pacienta ārstēšana, izmantojot arī pacientu apmācības iespējas diabēta kontroles uzlabošanā, ir galvenais instruments, lai mūsu diabēta pacienti būtu veselāki un laimīgāki.