Rehabilitācija onkoloģijā strauji attīstās un fiziskās aktivitātes līdztekus psihoemocionālajam atbalstam kļūst arvien aktuālākas. Eiropas medicīnas onkoloģijas biedrības (ESMO) vadlīnijās fiziskās aktivitātes ir jau iekļautas kā būtiska ārstēšanas sastāvdaļa un šobrīd turpinās aktīvs pētnieciskais darbs, kas sekmētu fiziskās rehabilitācijas attīstību arī Latvijā.

Par fiziskām aktivitātēm onkoloģijā, tostarp krūts vēža gadījumos, kampaņas “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!” ietvaros intervijā stāsta fizisko aktivitāšu fiziologs, sertificēts ergoterapeits dr. med. Rūdolfs Cešeiko, kurš ir arī viens no pirmajiem pasaulē, kurš veicis medicīnisko pētījumu, kas pierāda fizisko aktivitāšu pozitīvo ietekmi krūts vēža ārstēšanā un ar savu pētniecisko darbību to ir aktualizējis arī Latvijā.

Kā fiziskā rehabilitācija attīstās Latvijā?

Ir vērojams progress. Mēs sākam aptvert, cik rehabilitācijas loma ir būtiska. Ārstēšana kļūst arvien pieejamāka, modernāka un labāka, bet tajā pašā laikā tā atstāj lielu ietekmi uz fizisko, kā arī mentālo veselību. Cilvēka dzīvildze pagarinās, taču fiziskais stāvoklis ir kritiski zems, tāpēc rehabilitācija, kas balstīta un fiziskajām aktivitātēm ar mērķi atjaunot kardiovaskulārās sistēmas funkciju un muskuļu spēku var palīdzēt cilvēkam ar onkoloģisko saslimšanu ātrāk atgriezties savās ikdienas gaitās. Vairs nav diskusijas, ka tā ir nepieciešama – mūs interesē, kas strādā vislabāk.  

Šobrīd aktīvi norit komunikācija ar vadošajiem onkologiem, un fiziskās aktivitātes, kā daļa no ārstēšanas procesa, ārstu vidū kļūst arvien atzītākas. Lielu atbalstu šajā ziņā ir devis Latvijas vadošais speciālists onkoloģijā un Rīgas Austrumu slimnīcas stacionāra “Latvijas Onkoloģijas centrs” krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs asoc. prof. Jānis Eglītis, kura vadībā man bija iespēja veikt pētījumu “Maksimālais spēka treniņš krūts vēža pacientiem adjuvantas terapijas laikā”. Jo vairāk ārsti to izprot un novērtē, jo vairāk pacienti nokļūst līdz šīm rehabilitācijas iespējām. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt informāciju, un ar šādām aktivitātēm, kā piemēram, krūts veselības diena “Agrīna diagnoze – labāka prognoze”, kas norisinājās šā gada 15. oktobrī ilggadējās kampaņas “Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!” laikā, informēt gan sabiedrību, gan arī speciālistus medicīnas nozarē par rehabilitācijas iespējām onkoloģijā.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par fizisko aktivitāšu lomu onkoloģijā, kas tiek pētīts?

Fiziskās aktivitātes ir rehabilitācijas procesa pamats un sastāv no divām daļām, kas balstās uz fizisko aktivitāšu fizioloģiju. Mēs uz šo procesu skatāmies sistēmiski un šobrīd pētām, kas notiek ar organismu pie dažādām slodzēm. Pirmā sistēma, kas mūs interesē, ir kardiovaskulārā sistēma jeb kā mēs varam pēc iespējas efektīvāk veikt aerobo slodzi, lai uzlabotu kardiovaskulārās sistēmas veselību jebkurā ārstēšanas posmā. Otra sistēma ir muskuļu spēks jeb kā mēs varam palielināt maksimālo muskuļu spēku, izmantojot spēka treniņus arī jebkurā ārstēšanas posmā. Uz šīm divām sistēmām balstās fiziskā rehabilitācija cilvēkiem, kas saskaras ar onkoloģiju.

Fiziskās aktivitātes, ko ietver rehabilitācija, ir ļoti specifiskas – tas nav barjerskrējiens vai maratons, kā arī tā nav viegla izkustēšanās. Tās ir ļoti rūpīgi izvēlētas un mērķtiecīgas aktivitātes, kā piemēram, intervālu veidā sadalīta aerobā slodze ar mērķi katrā intervālā sasniegt noteiktu sirdsdarbības frekvenci un to noturēt vajadzīgās robežās zināmu minūšu skaitu, kam seko neliela pauze, ļaujot organismam atjaunoties, un pēc kuras cilvēks ir gatavs nākamajam augstākas intensitātes periodam.

Arī mājas apstākļos ir iespējams veikt fiziskās aktivitātes. Ar asoc. prof. Jāni Eglīti esam izstrādājuši fizisko aktivitāšu recepti onkoloģijas pacientiem ārstēšanas laikā, kas brīvi pieejama arī publiski manā sociālā tīkla Facebook profilā. Svarīgas ir regulāras pastaigas svaigā gaisā vismaz 20 minūtes mērenas intensitātes tempā (brīvi sarunājoties ar otru cilvēku, nav lielas aizdusas), kā arī iespēju robežās trenēt lielās muskuļu grupas (kājas, mugura, pleci, rokas un krūšu muskuļi), piemēram, veicot dažādus pietupienus un cilājot no viena līdz četriem kilogramiem smagas hantelītes, veicot divas līdz četras sērijas un četrus līdz astoņus atkārtojumus katrā sērijā vismaz divas reizes nedēļā, iesaistot visas minētās muskuļu grupas. Šāda veida muskuļu iesaiste un noslodze palīdz būtiski mazināt arī limfātiskās tūskas attīstīšanas iespējas.

Kā fiziskā rehabilitācija var palīdzēt onkoloģijas, tostarp krūts vēža pacientiem, kādus rezultātus uzrāda pētījumi?

Cilvēkiem, kas saskaras ar onkoloģiju, ārstēšanas procesā aerobās spējas un muskuļu spēks ievērojami krītas, ko īpaši var novērot ķīmijterapijas laikā. Kad terapija ir pabeigta, kas prasa aptuveni pusgadu, pacients ir par aptuveni 30% vājāks. Tas sekmē nogurumu, sliktāku pašsajūtu, kas attiecīgi tālāk ietekmē visas dzīves jomas. Savukārt, veicot šīs fiziskās aktivitātes divas reizes nedēļā visas ārstēšanas laikā, pacienta fiziskās spējas ne tikai saglabājas, bet arī palielinās. Veicot klīnisko pētījumu krūts ķirurģijas nodaļā, novērojām, ka sievietes, kuras apmeklēja maksimālā spēka treniņa nodarbības ķīmijterapijas laikā, trīs mēnešos paaugstināja savu muskuļu spēku par 20%. Savukārt, 10% kritums bija novērojams kontroles grupā – sievietēm, kuras šo vingrinājumus neveica. Fantastiski, ja mēs spējam saglabāt fiziskās spējas, bet vēl lieliskāk, ja mēs tās varam paaugstināt. Tas parāda to, cik plastisks var būt organisms un arī terapijas laikā pie attiecīgām metodēm tas var tikai iegūt, nevis zaudēt. Tāpat mēs novērojām, ka arī ārstēšanas sekas ir panesamas vieglāk – ir labāka pašsajūta, stabilizējās asinsspiediens, uzlabojās noskaņojums un pašnovērtējums.

Kādi ir nākamie soļi attiecībā uz fiziskās rehabilitācijas attīstību onkoloģijā Latvijā?

Pirmkārt, pētījums, pie kura strādājam šobrīd, būtu liels atspēriena punkts, lai fizisko rehabilitāciju ieviestu kā obligātu onkoloģijas sastāvdaļu. Pētnieciskās darbības lielais mērķis ir nodrošināt pacientiem ārstēšanas laikā konkrētas fizisko aktivitāšu vadlīnijas jeb materiālu, kas iezīmētu tālāko rīcības plānu. Tas uzreiz nenozīmē, ka pacientam ir jānāk uz rehabilitācijas centru, jo ļoti daudz cilvēks var darīt arī mājas apstākļos, taču viņam būtu jābūt informācijai par to.  Otrkārt, pētījums sniegtu iespēju sadarbībā ar vadošajiem speciālistiem onkoloģijā izveidot fizisko aktivitāšu telpu, organizētu vietu, kas būtu pieejama ārstēšanas periodā ikvienam onkoloģijas pacientam.

Tāpat svarīgi ir iegūt uzticību ārstu vidū, lai fiziskā rehabilitācija tiktu pienācīgi novērtēta, kā arī ir jāveicina sabiedrības informētība. Ja skatās uz kopējo tendenci, tad cilvēki ļoti maz iesaistās fiziskās aktivitātes, savukārt, ja cilvēkam ir onkoloģiska diagnoze, tad tas ir pēdējais, kas viņu interesē. Citiem vārdiem sakot, ne tikai pacientiem, bet arī sabiedrībai kopumā ir jāsāk vairāk novērtēt fiziskās aktivitātes. Pasaulē fiziskā rehabilitācija onkoloģijā tiek izmantota plašāk. Kaut arī Latvijā mēs esam pagaidām neliela grupa, kas to ir pieņēmusi – mūsu pieeja un kvalitāte ir augstā līmenī. Uzskatu, ka esam uz pareizā ceļa un dodamies ļoti labā virzienā, tāpēc svarīgi ir to aktualizēt arī valsts līmenī.

Plašāka informācija par krūts vēzi www.parbaudikrutis.lv.