Veselīga uztura politika ir aizsargāt gan mūsu patērētājus, gan ražotājus
Tas liek cerēt, ka kopā augam un pilnveidojam savu izpratni par to, ko varam darīt paši, lai dzīvotu veseli. Šis gadsimts ir neinfekciju slimību gadsimts. Tas nozīmē, ka atrast cēloni vai robežu starp nosacīto veselību un slimību ir aizvien grūtāk. Sirds asinsvadu slimības attīstās daudz ilgākā laika posmā, kad šķietami jūtamies veseli, tādēļ izpratne, kā varam sev palīdzēt, ir jāmācās jau no mazotnes. Liels atbalsts šajā darbā ir ārsti, bet, diemžēl, viņi biežāk redz jau pacientu, kad saslimšanas sākuma posms ir nokavēts, tāpēc izglītība un informācija jau skolā, arī diskusijas medijos un sociālajos tīklos, ir īpaši nozīmīga. Kā jau minēju, ir vērojama izpratnes maiņa par to, ka sabiedrības veselība nav tikai tukša runāšana, lai novērstu uzmanību no citām samilzušām veselības jomām. Gluži otrādi, ja par šo jautājumu turpināsim nerunāt, problēmas citās veselības jomās – slimnīcās vai nepieciešamībā pēc valsts apmaksātām zālēm, samilzīs arvien vairāk. Un prieks, ka liela daļa to jau ir pieņēmuši un replikas no sērijas "labāk nodarbojaties ar citām savas kompetences lietām" biežāk jūtam no institūcijām, kuru intereses šajā darbā esam aizskāruši.
Šobrīd aktuālais veselīga uztura jautājums, kas parādījies sabiedrībā diezgan saasinātā veidā, Veselības ministrijas darba kārtībā ir bijis jau labu laiku. Esam runājuši gan ar ražotājiem, gan reklāmas industrijas un mediju pārstāvjiem. Pārtikas ražotāji šobrīd ir izrādījuši iniciatīvu kopēja sadarbības memoranda noslēgšanā par labas prakses un godīgas politikas veidošanu, kas apliecina viņu sociālo atbildību patērētāju priekšā. Veselības ministrija, savukārt, apliecina, ka mūsu politika nebūs radikālākais ceļš ar aizliegumiem, bet mēs varam rast kompromisu gan iedzīvotāju, gan ražotāju interesēs. Ja sāls, cukura, trans-taukskābju un citu kaitīgu vielu līmeni produktos regulē arī citas Eiropas valstis, tad Latvijai ar mūsu sirds asinsvadu saslimstības rādītājiem, tas jādara nešauboties. Tikai nebūsim naivi, katra valsts aizsargā, pirmkārt, jau savus ražotājus, attiecīgi arī mēs nedrīkstam pakļaut riskam mūsu ražotājus, un jebkādi ierobežojumi vienādi ir jāattiecina arī uz importētajiem pārtikas produktiem. Tas ir garāks process, bet ir iespējams, ejot tehnisko noteikumu saskaņošanas ceļu Eiropas institūcijās. Konkrēti esam jau to darījuši, piemēram, jautājumā par solāriju apmeklēšanas ierobežošanu par 18 gadiem jaunākiem bērniem utml. Tā mēs redzam iespēju atbalstīt mūsu ražotājus, jo esmu pārliecināts, ka vienlīdzīgā konkurences cīņā ar ārzemju ražotajiem produktiem, mūsu ražotāji ir pārāki un ar lielāku elastību piemēroties prasībām. Un pat, ja kādā posmā ir nepieciešamas īstermiņa investīcijas, tās atmaksāsies jau ilgtermiņā. Pie tam atcerēsimies – Latvijā zemnieki neaudzē palmas un palmu eļļa (galvenais augu tauku, t.sk. trans-taukskābju avots pārtikas rūpniecībā) ir importa produkts, kurš tāpat kā daudzās E-vielas, sāls un nu jau arī cukurs nav ražoti Latvijā. Mūsu zemkopji būs tikai ieguvēji, ja Latvijas ražotāji vairāk izmantos pašu zemē un saimniecībās audzēto, bez tam, samazinot minētās vielas savā ikdienas uzturā, ieguvēji būs arī iedzīvotāji.
Nobeigumā gribu aicināt visus aktīvi turpināt gan diskusiju, gan viedokļu apmaiņu veselīgu izvēļu jautājumos, un darīt to ar pārbaudītiem un patiesiem faktiem, jo jebkura neprecizitāte vai nepārdomāti apgalvojumi rada mūsu patērētāju neuzticību. Valsts interese ir mūsu iedzīvotāji, jo aktuālais demogrāfijas jautājums, tas nav tikai veicināt jaundzimušo skaitu, bet arī pilnvērtīgi un veselīgi nodzīvot katra cilvēka mūžu, nemirstot no saslimšanām vai atkarībām, no kurām var izvairīties.
Juris Bārzdiņš, veselības ministrs
