Vēnu ārsta un proktologa izbraukuma konsultācijas!
Ārstēšana, kurai var uzticēties.
Pacientes Ingas (43 gadi) stāsts:
Pie vēnu ārsta pirmoreiz nonācu jau 23 gadu vecumā pēc pirmā bērniņa piedzimšanas. Man bija sāpīga un apsārtusi kāja. Ārsts izrakstīja zāles un teica, ka agri vai vēlu vēnas būs jāoperē. Turpmākajos gados mans darbs bija saistīts ar ilgstošu stāvēšanu. Kad piedzima otrais bērns, problēmas saasinājās, uz vienas kājas bija izspiedušies vēnu mezgli, un vasarā tā piepampa daudz vairāk nekā otra. Centos sev palīdzēt ar tautas metodēm – dažādiem zāļu novārījumiem un kompresēm, arī aptiekā pirku iekšķīgi lietojamas zāles. Viss beidzās ar to, ka āda pie potītes kļuva zila un sajūtas nakts stundās šķita baisas, durošas un velkošas. Kad nonācu pie slimnīcas ķirurga, viņš piedāvāja vēnu operāciju un skaidroja, ka vajadzēs ņemt darbnespējas lapu uz mēnesi, turklāt operācija kā nu izdosies, tā izdosies. Es nobijos no viņa stāstītā par griezieniem un slimās vēnas izraušanu...
Pēc tam izlasīju avīzē, ka uz Daugavpili brauc flebologi no Rīgas klīnikas. 2010. gada janvārī devos uz konsultāciju pie Dr. Ulda Mauriņa. Viņš uzreiz pateica, ka slimība ir ielaista, tomēr ārstējama, tūlīt izmeklēja un izskaidroja, ko darīt tālāk. Par ārstēšanu dakteris izstāstīja saprotami, un uzreiz biju droša, ka viņš saglābs manu kāju. Devos uz Rīgu ar pirmo autobusu, nonācu klīnikā, operācija bija augstā līmenī. Pirms tās biju ļoti nobijusies, bet, kad ar mani izrunājās māsiņa un ārsts, es nomierinājos, šī saruna sakārtoja manas domas. Operācijas laikā tērzēju ar ārstu par pavasara darbiem, smējāmies – cik labi, ka esam satikušies, citādi būtu vēl palikusi bez kājas... Nezinu, kas notiktu, ja to neārstētu. Jau pēcpusdienā atkal sēdos autobusā un braucu mājās. Uz pēcoperācijas apskati gāju tepat Daugavpilī, viss bija un joprojām ir kārtībā.
Pēc ilgāka laika, 2016. gada decembrī, vēlreiz nonācu šajā pašā klīnikā, šoreiz pie proktologa Dr. Aigara Martinsona, jo man bija delikāta problēma – hemoroīdi. Sasparoties un aiziet pie ārsta ar šādu kaiti ir visai grūti, vienīgi savam ginekologam nekautrējos izstāstīt, ka hemoroīdi traucē un sāp. Kad jutos pavisam slikti, bija asiņošana un gandrīz nespēju sēdēt, tad, protams, gāju uz aptieku pēc kādas ziedes vai svecītēm, gatavoju arī vanniņas, lai mazinātu iekaisumu. Beigu beigās centos pēc iespējas mazāk ēst, lai nevajadzētu iet uz tualeti un hemoroīdi nekristu ārā, tāpēc nokritos svarā un savu parasto 78 kilogramu vietā svēru vairs tikai 56 kilogramus. It kā divi niecīgi mezgliņi, bet iekaisums un asiņošana tāda, ka arvien biežāk bija jāpērk zāles, lai mazinātu nepatīkamās sajūtas. Sapratu, ka jāmeklē proktologs.
Caurlūkojot visdažādākos informācijas avotus, pamanīju man jau zināmās klīnikas nosaukumu – izrādījās, ka tur stādā proktologi, kuri turklāt pieņem pacientus arī Daugavpilī. Pierakstījos uz vizīti, bet, kad tuvojās pieņemšanas diena, pierakstu atsaucu, jo bija kauns iet un runāt par šo problēmu, kur nu vēl iziet apskati. Tomēr vēl pēc mēneša pierakstījos atkal un šoreiz uz vizīti gāju, jo bija ļoti slikti un svecītes vairs nelīdzēja. Patiešām biju ļoti satraukusies, bet jau tajā brīdī, kad ārsts iepazīstoties sasveicinājās, kļuva labāk, jo sastapu ļoti cilvēcīgu attieksmi. Dakteris prata uzklausīt, nekritizēja un nekaunināja, ka esmu nākusi tik vēlu. Baidījos no apskates arī tāpēc, ka domāju – tā būs sāpīga, bet tika lietota anestezējoša ziede un izmeklēšana noritēja normāli. Ārsts teica, ka iekaisums ir ļoti liels un vispirms vajadzēs zāļu terapiju, lai pēc mēneša, kad situācija būs uzlabojusies, varētu veikt atkārtotu apskati un tad jau izrunātu tālāko ārstēšanu. Tieši pēc mēneša atnācu uz pieņemšanu, un tajā dienā man nekas nesāpēja, vienīgi minētie divi mezgliņi traucēja. Ārsts paskaidroja, ka divi ārpusē esošie mezgliņi ir tikai kā aisberga redzamā daļa, bet visa nopietnā slimība ir dziļāk un bez ārstēšanas nekādi uzlabojumi ilgi neturēsies. Tā kā todien jutos labi, es ārstam tā īsti nenoticēju. Dzīvoju tālāk, bet jau pēc divām nedēļām atkal kļuva slikti. Sāku lasīt iedotos izrakstus un ļoti labi sapratu, ka ārstam taisnība. Devos pie proktologa vēlreiz un atkal izrunājām visu, ko viņš bija man stāstījis par operāciju, bet ko es nebiju centusies iegaumēt. Pieņēmu lēmumu operēties tieši pie Dr. Martinsona un ticēju, ka būs labi.
Gatavošanās bija nopietna – veicu prasītās analīzes, apmeklēju anesteziologu un devos uz Rīgu. Šoreiz mani ar auto veda krustmeita. Ieradāmies laikus. Es biju pārsteigta, cik mierīga jutos, bet galu galā šī klīnika man vairs nebija sveša. Anestezioloģe Dr. Iveta Golubovska šķita vienkārši eņģelis! Viņas vārdi mani iemidzināja, un, kad atvēru acis, biju jau pēcoperāciju palātā. Jutu, ka kaut kas ir darīts, bet sāpju nebija. Ārsts izsniedza izrakstus un jau vakarā mēs ar krustmeitu devāmies atceļā uz Daugavpili. Brauciena laikā iemigu, bet, kad pamodos, bija nedaudz jāieēd un jāiedzer uz nakti zāles. Gulēju labi. Nākamajā dienā ļoti cītīgi izlasīju līdzi iedotos norādījumus, un man radās jautājumi. Dakteris bija iedevis savu tālruņa numuru, tad nu es metu kaunu pie malas un zvanīju. Ārsts man atzvanīja, mēs laipni parunājāmies un es jutos droši. Vēl trīs dienas lietoju pretsāpju tabletes, un tad jau jutos labāk. Kad pēc operācijas bija pagājušas septiņas dienas, varēju atgriezties darbā. Pēc mēneša biju uz konsultāciju, un dakteris sacīja, ka mans gadījums ir bijis sarežģīts, taču es esmu pacietīga un disciplinēta paciente, kura ievēro norādījumus par to, ko darīt un ko nedarīt pēc operācijas.
Esmu ļoti pateicīga ārstam un priecīga, ka beidzot tomēr saņēmos un meklēju palīdzību. Tagad zinu, ka hemoroīdu ārstēšanu noteikti nevajag atlikt uz vēlāku laiku un ka pacientam pašam nav pa spēkam tikt ar šo problēmu galā, tāpēc jāiet pie speciālista – proktologa.
Zvani, lai pierakstītos:
67374747
https://www.maurinaklinika.lv/kontakti
