Okulārists Valdis Valters ir SIA "Valtera protēžu laboratorija" īpašnieks un šī gada janvārī brīvprātīgi devās uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu, lai palīdzētu ukraiņu karavīriem, kuri kaujās zaudējuši acis. Protēžu izgatavošanu okulārists finansēja pats un palīdzēja apmēram 70 ukraiņu karavīriem.

Kā Jums radās vēlme kļūt par okulāristu? Un ko tas īsti nozīmē - okulārists?

Okulārists rūpējas par cilvēka labsajūtu un veselību. Kad cilvēks vēršas pie okulārista, viņš ir atbildīgs par konkrēto cilvēku visos ārstēšanas posmos - gan pirms protezēšanas, gan pēc tās. Es nevarētu teikt, ka man bija apzināta vēlme kļūt par okulāristu. Man jau ir 26 gadu pieredze un varu teikt, ka šādas profesijas neizvēlas, cilvēks dzīves laikā nonāk līdz tām. Nebija tā, ka es apzināti virzītos uz mērķi kļūt par okulāristu. Es strādāju par feldšeri un sava darba ietvaros tiku nosūtīts arī uz Sibīrijas taigu, kur darīju to, ko citi ārsti nespēja izdarīt, tostarp veicu dažādas injekcijas un palīdzēju tur esošajiem latviešiem. Manu darbu novērtēja atzinīgi un ministrija piedāvāja iespēju doties uz Maskavu, lai mācītos par okulāristu. Es izmantoju šo iespēju, studēju un pēc tam atgriezos Latvijā, lai strādātu.

Jūsu protēžu laboratorijai ir vairākas filiāles, tostarp Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Baltkrievijā, Gruzijā. Vai Jūs pats regulāri apmeklējat šīs filiāles?

Jā, protams. Es pats regulāri dodos uz filiālēm un pieņemu pacientus. Ārpus Latvijas es atrodos aptuveni divus mēnešus gadā. Tiklīdz sākās Krievijas konflikts ar Ukrainu, nekavējoties aizvedām visu aprīkojumu un iekārtas no Krievijas. No visām filiālēm tieši Lietuvā es pavadu visvairāk laika, tur man ir arī vairāki līgumdarbi.
Laikā, kad lielākā daļa Latvijas uzņēmēju orientējas uz Rietumu tirgu, Jūs izvēlaties pavisam citu ceļu. Kāpēc esat atvēris filiāles tieši šajās valstīs?

Vakareiropas valstīs, piemēram Vācijā tirgus ir ļoti piesātināts un speciālistu ir pat pārāk daudz, tāpēc viņi savstarpēji konkurē, samazinot cenu, bieži vien nonākot līdz smieklīgi zemai cenai par pakalpojumu. Runājot par ASV, tur vēl pat nav dzirdējuši par tādām tehnoloģijām, kādas es izmantoju savā praksē. Tur pielietotās tehnoloģijas nereti rada sarežģījumus gan pacientiem, gan ārstiem. Turklāt, iekļūt ASV tirgū eiropietim ir gandrīz neiespējami, jo Amerikā ir izveidotas dažādas asociācijas vietējo ārstu atbalstam. Taču godīgi sakot, ja arī būtu tāda iespēja, es diez vai to izmantotu.Mani pakalpojumi maksā konkrētu summu, neatkarīgi no tā, vai tie tiek pārdot Krievijā vai Vācijā. Valstīs, kurās ir atvērtas filiāles, ir liels pieprasījums pēc pakalpojuma. Tiklīdz es nosaucu datumu, kad būšu tur uz vietas, uzreiz tiek aizpildīts pacientu saraksts nedēļu uz priekšu. Man pakalpojums ir pieprasīts arī Azerbaidžānā un Turcijā, nākotnē plānoju atvērt filiāli arī Turcijā.

Šķiet, esat visai aizņemts. Vai Jums atliek laiks arī sev pašam? Kā pavadāt tādus brīžus, kad nestrādājat vai nepalīdzat kādam citam?

Kā teica mana vecāmāte: "Ja Tu gribi atpūsties no darba, dari citu darbu". Bieži mainu darba vidi, tāpēc darbs nomaina darbu. Protams, ir daudz un bieži pārlidojumi, kas mani nogurdina. Tāpēc es esmu izvēlējies dzīvot tur, kur es dzīvoju un iekārtoju vidi sev apkārt. Man ir tieši tāda māja, dārzs un pagalms, kādu es vēlos. Nevarētu teikt, ka es esmu aizrāvies ar dārzniecību, bet man patīk veidot skaistu ainavu savā dārzā. Esmu aizrāvies ar Bonsai kociņiem un to kopšanu. Šobrīd jau esmu sasniedzis līmeni, kad varu dārzniecībā paņemt šķību, līku kociņu un padarīt to skaistu. Vide, kas ir man apkārt, rada apstākļus, kuros es varu atpūsties.

Jūs esat palīdzējis apmēram 70 Ukrainas karavīriem, ievietojot viņiem acu protēzes. Kāpēc nolēmāt to darīt?

Tas noteikti nebija saistīts ar biznesu. No brīža, kad Putinu pirmo reizi ievēlēja par prezidentu, es sekoju līdz viņa izteikumiem, kuri nereti bija agresīvi un rupji, nicinoši pret Baltijas un citām valstīm. Kaut vai tas fakts, ka Krievijā ukraiņi nievājoši tiek dēvēti par "hoholiem". Ne tikai ikdienas sarunās, bet arī starp ierēdņiem, vadītājiem. Ukraina tiek saukta par "Hohlandiju" un kādi tik izteikumi un apzīmējumi netiek raidīti Latvijas virzienā. To visu dzirdēju jau studiju laikā, diezgan ilgu laiku nodzīvojot Krievijā. Bet pēc neskaitāmajiem prezidenta Putina izteikumiem bija skaidrs, ka nekas labs no šīs valsts nav gaidāms. Tika radīts iespaids, ka Krievija nav agresors, tā ir valsts, kurā dzīvo nācija ar plašu sirdi, kas ir gatava sadarboties. Lai gan bija skaidrs, ka Krievija nekad neatvainosies par saviem pāri darījumiem, cilvēki ļāva sevi apmānīt un noticēja Krievijas tēlam. Arī es ļāvos šim apmānam un noticēju, sāku izturēties pielaidīgāk, piemēram, vedu no Krievijas bērniem pasaku grāmatas. Tad sākās notikumi Ukrainā, Maidana laukumā, sākumā tas šķita daudz nevainīgāk kā tagad, šķita, ka tās būs pāris dienas un viss beigsies, bet tā diemžēl nenotika. Pagājušā gada pavasarī protezēju pirmos Kijevas Maidanā cietušos, viņi bija nosūtīti pēc Lietuvas valdības lūguma, jo man klīnika atrodas arī Lietuvā. Toreiz, saskaroties ar saviem pacientiem, es sapratu, kas īsti ir Maidans, ka tas nav pielīdzināms Barikādēm, kas notika Latvijā.

Es uzskatu, ka inteliģenti cilvēki nevar būt apolitiski un palikt malā. Tas nebija straujš un impulsīvs lēmums. Mans kolēģis un studiju biedrs Māris Rēvalds iepazīstināja mani ar Ukrainā cietušo atbalsta fonda darbību un es sapratu, ka arī es varu iesaistīsities un palīdzēt cietušajiem. Novembra beigās es ieplānoju, ka janvārī kopā ar palīdzi došos uz Ukrainu.

Lūdzu, pastāstiet par piedzīvoto Ukrainā!

Kad ieradāmies, sajūtas bija spēcīgas - pilns gaitenis ar jauniem puišiem padilušos, nonēsātos formas tērpos. Viņi bija smagi cietuši, savainoti un sakropļoti. Daudziem no viņiem līdzi bija mammas vai draudzenes, vairāki no viņiem bija tikai par mata tiesu izglābušies no nāves, palikuši dzīvi brīnumainā kārtā. Daudzi no viņiem bija sašauti, cietuši sprādzienos, liela daļa no viņiem bija nonākuši gūstā un tieši tur arī guvuši savus ievainojumus. Palīdzību vajadzēja sniegt vairāk cilvēkiem, nekā mēs spējām.

Kā tas ir, kad cilvēks saņem šo protēzi, ko tas viņam nozīmē?

Viņš ir laimīgs. Cilvēks, kuram ir sakropļotas, piemēram, ausis, spēj to noslēpt, bet, ja traumēta acis vai seja, apkārtējie to uzreiz pamana un šo cilvēku izstumj no sabiedrības. Turklāt, acs ābola bojājums vai pilnīgs tā zudums var ilgtermiņā radīt sarežģītas medicīniskas komplikācijas un cilvēks var zaudēt arī otru aci. Ar acs protēzi nav iespējams atgriez redzi, taču ir iespēja cilvēku atkal atgriezt sabiedrībā.

Kā Jūs tiek galā ar emocijām, kas ir Jūsu darbā?

Es cenšos tam pieiet racionāli, es, protams, jūtu līdz jebkuram cilvēkam, vienalga - vai tā ir jauna meitene, mazs bērns vai pieaudzis cilvēks. Protams, ir īpaši smagi gadījumi, piemēram, Ukrainā, šādas situācijas ir īpaši emocionāli grūtas.

Kas Jums dzīvē ir vissvarīgākais?

Tā ir ģimene. Bieži cilvēki to aizmirst un uzskata, ka svarīgākais ir darbs, arī es tā kādu laiku domāju, taču tas nav pareizi. Ģimenei ir jābūt pirmajā vietā un tad tai jāpakārto viss pārējais – darbs, hobiji, veselība. Arī veselība nevar būt pirmajā vietā, cilvēkam nav nemitīgi jāuztraucas, nav jāiet nodot dažādas analīzes un jāmēra asinsspiediens. Arī es kā ārsts nevaru uzreiz pateikt, kad pēdējo reizi biju pie zobārsta vai kāds ir mans asinsspiediens. Taču ir jādomā un jāatvēl laiks ģimenei, tad arī viss pārējais izdosies un būs iespējami panākumi arī citās jomās.

Ar Valdi Valteru sarunājās Rūta Kārkle, Biznesa augstskola Turība