UZMANĪBA
apziņas koncentrētība, t.i., apziņas lauka sašaurinātība un virzība uz objektiem, ko cilvēks uztver vai par ko rodas priekšstats. Uzmanība ir jebkuras garīgas vai fiziskas aktivitātes priekšnoteikums. Izšķir neapzināto un apzināto uzmanību. Neapzināto jeb netīšo uzmanību izraisa ārējās vides objekti reflektoriski, bez apziņas iniciatīvas, apzināto jeb tīšo uzmanību - mērķtiecīga apziņas ierosme un gribas piepūle; tā saistīta ar lielāku nervu sistēmas sasprindzinājumu nekā neapzinātā uzmanība. Ja darba gaitā uzmanība neapzināti novirzās uz blakusobjektiem, cilvēks arvien no jauna apzināti to virza atpakaļ uz darba uzdevumu. Jo saturīgāks un interesantāks veicamais darbs, jo vairāk tajā jauna un jo spēcīgāks emocionālais pacēlums to pavada, jo uzmanība ir intensīvāka, noturīgāka (stabilāka), ar lielāku apjomu.
Uzmanības fizioloģiskais pamats ir galvas smadzeņu spēja atbilstoši situācijai veicināt stingri noteiktas, pašas aktuālākās informācijas pieplūdumu no maņu orgāniem smadzeņu augstākajos nodalījumos, vienlaikus aizkavējot pārējās informācijas pieplūdumu, kā arī spēja ar retikulārās formācijas un limbiskās sistēmas starpniecību aktivēt tās galvas smadzeņu garozas struktūras, kurām jāpārstrādā ieplūstošā aktuālā informācija.
