TŪRISMS
ceļošana kājām vai ar satiksmes līdzekļiem pēc iepriekš izraudzīta maršruta; aktīvas atpūtas un sporta veids; viens no fiziskās audzināšanas līdzekļiem. Fiziska slodze atkarīga no pārvietošanās veida. Tūrisms veicina fizisko attīstību, norūda organismu un nostiprina veselību, izraisa pozitīvas emocijas, pagarina mūžu, attīsta praktiskas iemaņas. Labvēlīgāka ietekme uz organismu tūrismam ir tad, ja ar to nodarbojas sistemātiski.
Pēc pārvietošanās veida tūrismu iedala kājnieku, kalnu, ūdens, slēpotāju, riteņbraucēju tūrismā. Tūrisma pasākumiem var būt dažāda organizācija, dažāds ilgums un dažāds dalībnieku skaits (ja grupā ir vairāk par 10 cilvēkiem, tas ir masveida tūrisms).
Atsevišķs tūrisma veids ir sporta tūrisms, kura maršrutus iedala dažādās grūtību kategorijās. Sporta tūrisms ir saistīts ar lielāku fizisko slodzi, tam nepieciešamas noteiktas iemaņas, iepriekšēja sagatavotība, atbilstošs inventārs, uzturs, zināšanas maršruta izvēlē. Sporta tūrisms, tāpat kā jebkurš cits sporta veids, pakļauts medicīniskajai kontrolei. Vislabvēlīgāk cilvēka organismu ietekmē tie tūrisma veidi, kas prasa lielāku fizisko piepūli.
Kājnieku tūrisms - dažāda attāluma un ilguma pārgājieni. Fiziskā slodze katrā atsevišķā brīdī ir mērena, kaut arī kopumā tā var būt diezgan liela. Tāpēc pārgājieni ieteicami visiem praktiski veseliem cilvēkiem, sākot ar 6-7 g. vecumu. Sevišķi labi kājnieku tūrisms stiprina asinsrites sistēmu kā arī elpošanas orgānus. Pārslēgšanās, aktīvas kustības, jauni daudzveidīgi dabas apstākļi labvēlīgi ietekmē CNS, rada možumu, labu garastāvokli, kā arī paaugstina darbaspējas. Vairākdienu pārgājienos, nakšņojot brīvā dabā, cilvēks iemācās ātri iekārtoties un labi justies jaunos, neparastos apstākļos. Bērnu tūrisma pārgājieniem jābūt mēreniem attāluma un ilguma ziņā. Bērniem un pusaudžiem nav ieteicams nest smagas mugursomas. Jaunākā skolas vecuma bērniem maršruta kopgarums dienā nedrīkst pārsniegt 10 km, mugursomas smagums 2-3 kg. 5.-6. klases skolēniem ilgstošā pārgājienā nav ieteicams nest mugursomu, kas smagāka par 4-5 kg.
Traumu un saaukstēšanās slimību profilaksē jāievēro vairāki noteikumi: apaviem un apģērbam jābūt brīviem un ērtiem, lai tie nekavētu kustības; pārgājienā nedrīkst doties ar jauniem, neievalkātiem apaviem, jo var rasties noberzumi un pēdas atspiedumi; iekārtojot guļvietu teltī, jāgādā par pietiekamu siltumizolāciju.
Kalnu tūrismā nepieciešamas alpīnisma iemaņas. Fiziskā slodze ir daudz lielāka nekā tad, ja iet pa līdzenumu. Bez tam lielu papildslodzi organismam rada ievērojamās diennakts t° svārstības, kā arī atrašanās augstu virs jūras līmeņa. Skābekļa parciālspiediens samazinās, un elpošana kļūst biežāka un dziļāka. Tāpēc kalnu tūrisms palielina plaušu vitālo kapacitāti un uzlabo asinsriti. Liela slodze ir kāju muskuļiem. Arī mugursomu svars kalnu tūristiem ir lielāks, jo viss uzturs un nakšņošanai nepieciešamais inventārs jānes līdzi. Pēc kalnu pārgājiena cilvēkam parasti stipri samazinās liekais tauku daudzums, pavairojas eritrocītu un hemoglobīna daudzums asinīs.
Ūdens tūrisms ir braukšana ar dažāda tipa laivām, katamarāniem, plostiem. Fiziskā slodze nav tik liela kā kājnieku tūrismā, taču ūdens tūrisms prasa speciālas iemaņas. Tas izkopj spēju ātri orientēties un palielina reakcijas ātrumu. Negatīvs faktors ir ļoti biežā samirkšana, dažreiz cilvēks pavada mitrumā vai pat ūdenī veselu diennakti un vairāk. Tāpēc lielāka iespēja saslimt ar t.s. saaukstēšanās slimībām. Gumijoti un sintētiski audumi var gan pasargāt cilvēku no ārējā mitruma, bet izraisa pastiprinātu svīšanu un neļauj sviedriem izgarot.
Slēpotāju tūrisms būtiski neatšķiras no kājnieku tūrisma. Slēpojot tiek vairāk nodarbināti roku muskuļi. Aukstā gaisā lielāka slodze ir arī elpošanas orgāniem. Parastie slēpotāju pārgājieni nav ieteicami, ja t° ir zemāka par -20°. Šis ierobežojums neattiecas uz sporta tūristiem.
Riteņbraucēju tūrismā galvenā slodze ir kājām, maz tiek nodarbināti roku muskuļi un gandrīz nemaz netiek noslogoti vēdera muskuļi. Elpošana ir apgrūtināta; ietekme uz asinsrites sistēmu ir labvēlīga. Ieteicams izvēlēties ceļus, pa kuriem brauc mazāk automobiļu, jo to saceltie putekļi un izdalītās gāzes kaitīgi ietekmē organismu.
Izbraukumi ar tūristu vilcieniem un autobusiem dod bagātīgu izziņas materiālu, taču to laikā trūkst fiziskās slodzes. Tūristu uzturam ir sava specifika. Produkti gandrīz visos tūrisma veidos jānes līdzi, tāpēc tarai jābūt vieglai un pietiekami izturīgai. Produktiem jābūt koncentrētiem, jāsatur iespējami mazāk ūdens, bet daudz kaloriju. Šādi produkti ir piena un olu pulveri, sublimēta gaļa, sausiņi, makaroni, sālīti tauki, speķis, cukurs, halva, konfektes, šokolāde. Taču šajos produktos ir maz vitamīnu un gandrīz nemaz nav šķiedrvielas (var rasties aizcietējums un samazināties ēstgriba). Tālos pārgājienos ieteicams ņemt līdzi polivitamīnu dražejas. Jāievēro, ka augstu kalnos (augstāk par 3500 m vjl.) konservu kārbas bieži uzpūšas un ir grūti atšķirt, vai tas noticis konservētā produkta bojāšanās vai arī pazeminātā gaisa spiediena dēļ. Produktus, kas satur taukus, nedrīkst atstāt saulē, ļoti treknus produktus nedrīkst iesaiņot polietilēna plēvē. Ja cilvēks pārgājiena laikā stipri svīst, uzturā jābūt sāļiem un skābiem produktiem. Tūrisms nekādā ziņā nav savienojams ar alkoholisku dzērienu lietošanu.
