SLĪKŠANA
slāpšana, kuras cēlonis ir šķidruma (visbiežāk ūdens) iekļūšana elpošanas ceļos, ja viss ķermenis vai deguns un mute atrodas šķidrumā. Viens no slīkšanu veicinošiem momentiem ir slīcējā radusies šausmu sajūta, bailes noslīkt. Juzdams, ka nevar ieelpot gaisu, cilvēks apzināti uz laiku aiztur elpu, tāpēc strauji palielinās ogļskābās gāzes daudzums asinīs un dažu minūšu laikā pakāpeniski izslēdzas apziņa. Bezsamaņā esošais parasti atjauno elpošanas kustības, izelpo plaušās atlikušo gaisu un aktīvi ieelpo ūdeni, dūņas u.c. Šajā laikā sirdsdarbība un asinsrite vēl saglabājas, tāpēc organisma šūnas paspēj patērēt asinīs esošo skābekli. Asiņu krāsa pakāpeniski mainās no sarkanas līdz melni violetai, un āda kļūst zilgana. Iestājoties skābekļa badam un palielinoties ogļskābās gāzes daudzumam asinīs, apstājas sirdsdarbība un cilvēks mirst. Noslīkušajam elpošanas ceļos atrodas šķidrums. Ja slīkšana notikusi saldūdenī, daļa plaušās esošā ūdens nonāk asinsvados un var radīt eritrocītu uzbriedumu un plīsumu. Ja slīkšana notikusi jūras ūdenī, notiek pretējais - asins šķidrā daļa, plazma, pāriet no asinsvadiem plaušu alveolās, un rodas plaušu tūska; šajā gadījumā eritrocīti nevis uzbriest, bet sarūk.
Ja noslīkušais ir bāls, nāves cēlonis bijis nevis noslāpšana, bet gan pēkšņa sirdsdarbības un asinsrites apstāšanās, kas var notikt dažādu iemeslu dēļ (pēkšņas izbailes, ūdens izraisīts kairinājums elpošanas ceļos, miokarda infarkts, asinsizplūdums smadzenēs, trauma u.c). Asinsritei pēkšņi apstājoties, organisma šūnas nespēj izmantot asinīs esošo skābekli un asinis nekļūst zilgani violetas. Pēkšņā nāve izslēdz iespēju cietušajam aktīvi ieelpot lielāku daudzumu ūdens, tāpēc šķidrums konstatējams tikai augšējos elpošanas ceļos.
Glābjot slīcēju, jāievēro daži noteikumi. Ja nav glābšanas riņķa vai virves gala u.tml., ko slīcējam pamest, vai arī ja slīcējs zaudējis samaņu, jādodas viņam palīgā. Bieži vien glābšanas riņķi ir grūti precīzi pamest, tāpēc pareizāk ir palīdzības sniedzējam ar glābšanas riņķi piepeldēt slīcējam klāt un pēc tam viņu izvilkt krastā. Ja slīcējs jāieceļ vieglā laivā, to dara nevis no sāniem, bet no laivas gala. Slīcēju peldus var glābt tikai labs peldētājs. Ja slīcējs nav zaudējis samaņu, tam jāpiepeld klāt ļoti uzmanīgi, jo slīcējs var satvert glābēju un novilkt to sev līdzi zem ūdens. Visērtākais paņēmiens ir novietot slīcēja galvu sev uz krūtīm, pieturot to ar roku, un uz muguras peldēt uz krastu. Ja slīkst cilvēks, kas ielūzis ledū, glābējs nedrīkst skriet pa ledu palīgā, bet slīcējam jāpamet virve, nūja, dēlis u.tml. Ja šādu priekšmetu nav, glābējs lien pa ledu uz vēdera, cenšoties iegūt pēc iespējas lielāku balsta laukumu un vērojot, vai zem viņa nelūst ledus. Ja slīcējs zaudējis samaņu (bāls, auksts, neelpo, pulss tikko sataustāms), tad, negaidot medicīniskā personāla ierašanos, palīdzības sniedzējam jācenšas pēc iespējas ātrāk atbrīvot cietušā elpošanas ceļus un uzsākt viņa elpināšanu. Slīcēju novieto tā, lai varētu ērtāk piekļūt, iztīra mutē iekļuvušās smiltis un dūņas. Ja slīkšana notikusi jūras ūdenī, var mēģināt (tikai ļoti īsu laiku) atbrīvot slīcēja elpošanas ceļus no ūdens; to panāk, vairākas reizes paceļot slīcēja vidukli. Ja slīkšana notikusi saldūdenī, to darīt nav nozīmes, jo plaušās iekļuvušais ūdens jau pārgājis asinsvados. Pēc tam nekavējoties uzsāk cietušā elpināšanu ar izelpas gaisu. Ja pēc 4-5 mākslīgām ieelpām pulss nav sataustāms un ir platas acu zīlītes, uzsāk arī netiešo sirds masāžu. Ja palīdzības sniegšanā piedalās vairākas personas, vienlaikus ar atdzīvināšanu slīcēju iespējams arī atbrīvot no slapjajām drānām un sasildīt, uzmanīgi berzējot ķermeni. Palīdzības sniegšana jāturpina līdz ārsta ierašanās brīdim. Kad cietušais atguvis samaņu un sāk normāli elpot, viņš silti jāsatin, jāsasilda (termofors vai pudeles ar karstu ūdeni), jāpadzirda ar karstu kafiju, tēju; pieaugušajiem jādod 1-2 ēd. k. degvīna. Slīkušais noteiktu laiku paliek ārsta uzraudzībā. 4 att.
