Saaukstēšanās laiks
Rudenī, pavasarī un ziemā biežāk nekā vasarā cilvēki mēdz sūdzēties par saaukstēšanās simptomiem un vidēji gada laikā cilvēks saaukstējas trīs reizes. Saaukstēšanos parasti pavada galvassāpes, šķaudīšana, aizlikts deguns, sāpes kaklā, slikta pašsajūta, nogurums un klepus. Ārsti šo slimību apzīmē kā ARS (akūta respiratorā saslimšana), bet tautā to sauc vienkārši par saaukstēšanos.
Saaukstēšanās ir biežākais iemesls skolas un darba kavēšanai, tāir viena no biežāk cilvēku minētajām saslimšanām un to jau 5. gadsimtā pirms mūsu ēras aprakstīja Hipokrāts.
Saaukstēšanās ir akūta vīrusa infekcija, kad vīruss ir iekļuvis augšējo elpošanas ceļu gļotādā un izsauc iekaisuma reakciju, kas var izraisīt vairāku simptomus.
Saaukstēšanās var pazust bez jebkādas iejaukšanās un ārstēšanas. Slimība parasti norit bez komplikācijām, ilgst septiņas dienas, bet ceturtajai daļai slimnieku tā var ilgt līdz pat divām nedēļām.
Visbiežāk saaukstējas bērni, iespējams, saistīts ar palielinātu saskarsmi ar vienaudžiem skolās un bērnudārzos vai bērnu vājo pretestību cīnīties ar infekcijām. Tāpat biežāk ar saaukstēšanos slimo sievietes, īpaši vecumā no 20 līdz 30 gadiem.
Parasti cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma ir mazāk par vienu saaukstēšanās gadījumu gadā. Cilvēks, kura vidējais dzīves ilgums ir 75 gadi, vidēji pārslimo vairāk nekā 200 saaukstēšanās epizožu, kas ilgst no divām līdz sešām dienām.
Vīruss nāsīs nonāk ar inficētiem pirkstiem vai ieelpojot pilienus, kas radušies klepojot vai šķaudot slimam cilvēkam. Atkarībā no vīrusu veida var būt jebkurš vai visi inficēšanās veidi, piemēram, ja aizskaram virsmu vai ādu, uz kuras ir infekciozs elpceļu sekrēts un pēc tam aiztiekam acis vai degunu, ja ieelpojam samērā lielas elpceļu sekrēta daļiņas, kas īslaicīgi lido pa gaisu, ja ieelpojam sīkas infekciozas daļiņas ilgā laika posmā.
Pierādīts, ka saaukstēšanās vīruss biežāk tiek pārnests ar rokām, nekā ieelpojot vīrusus, kas nonāk gaisā, šķaudot inficētam cilvēkam.
Gļotas cilvēka degunā un rīklē ir pirmā dabiskā aizsargsistēma, kas vīrusam ir jāpārvar. Tās veido barjeru, kas aiztur ieelpotos svešķermeņus. Ja vīruss šo barjeru pārvar, tas nonāk aizdegunē vai rīklē, kur uzsāk savu postošo darbību. Vīruss iekļūst šūnā un to inficē. Inficētajā šūnā tiek producētas jaunas vīrusu daļiņas. Inficētā šūna iet bojā. Pārplīstot tā atbrīvo jaunos vīrusus, kas inficē citas šūnas, un process sākas no jauna.
Ar vīrusu inficētās šūnās sūta signālus specializētiem leikocīti, lai tie dodas uz infekcijas vietu. Tie caur asinsvadiem nonāk degunā, kas tad arī rada pietūkumu un šķidruma sekrēciju jeb deguna tecēšanu.
Imūnsistēma ar infekciju cīnās divējādi, gan izstrādājot antivielas, gan likvidējot inficētās šūnas. Antivielas tiek izstrādātas, lai neitralizētu vīrusu daļiņas. Otra veida specializētie leikocīti atpazīst un iznīcina bojātās šūnas. Šajā cīņā iet bojā arī leikocīti un tie ir strutu galvenā sastāvdaļa. Cīņā piedalās vēl viens balto asinsšūnu tips – fagocīti, kas spēj aprīt un iznīcināt gan ar antivielām saistītos vīrusus, gan inficētās šūnas un to produktus.
No brīža, kad vīruss nonāk degunā, 8–12 stundu laikā tas vairojās un deguna sekrētā nonāk aizvien jauni un jauni vīrusi. Šis ir tā saucamais inkubācijas periods. Saaukstēšanās simptomi sākas apmēram 10–16 stundas pēc tam, kad vīruss nonācis mūsu degunā un to smagums atkarīgs no vīrusa veida.
Lielākais vīrusu daudzums organismā un to maksimālā izpausme ir 2. un 3. infekcijas dienā. Savukārt visvairāk rinovīrusus cilvēks izdala 2.– 4. dienā pēc inficēšanās, kad vīrusu daudzums sekrētā ir vislielākais. Dažiem cilvēkiem, kuri ir saaukstējušies, ir tikai īslaicīgas epizodes ar viegliem simptomiem, kas ilgst dažas dienas, citiem var būt diskomforts ilgāku laiku.
Lai ārstētu saaukstēšanos, nepieciešams miers un atpūta, šķidruma lietošanu vairāk nekā parasti ikdienā, tvaika inhalācijas aizliktajam degunam, sūkājamas pastilas sāpošam kaklam, karsts dzēriens, lai mazinātu klepu, pretsāpju līdzeklis pret galvassāpēm un drudzi.
Saaukstēšanās ārstēšanai antibiotikas nav nepieciešamas, jo tās nedarbojas vīrusslimību gadījumā. Arī to lietošana katram gadījumam, lai nepieļautu bakteriālas infekcijas attīstību, nenovērš tās attīstību. Ja saaukstēšanās simptomi saglabājas ilgāk nekā divas nedēļas, tad vairāk jādomā par alerģiskām slimībām.
Mediķi uzsver, ka saaukstēšanās nereti ir saistīta arī ar stresa situācijām, neizgulēšanos, nepietiekamu atpūtu, pārpūli, tāpēc profilakses nolūkos ir jārūpējas par savu veselību, pievēršot uzmanību saviem ikdienas ieradumiem. Tāpat profilkasei ir jālieto gan vitamīni, gan svaigi dārzeņi un augļi. Tāpat ieteikums ir mazgāt rokas, jo visbiežāk vīrusi mūsu organismā nonāk tieši ar rokām, ar kurām pieskaramies savam degunam, mutei.
Ilze Mežniece
