RENTGENOSKOPIJA
atsevišķu ķermeņa daļu vai orgānu apskatīšana ar rentgenstarojuma palīdzību; viena no rentgendiagnostikas pamatmetodēm. Izmeklējamo cilvēku novieto rentgenaparātā starp statīva sienu, aiz kuras atrodas rentgenlampa, un fluorescējošu ekrānu. Ieslēdzot rentgenlampu, uz ekrāna redz izmeklējamā orgāna attēlu, kas, lampu izslēdzot, izzūd. Ēnu intensitāte atkarīga no izmeklējamā orgāna audu blīvuma - jo blīvāki audi, jo vairāk tie aiztur rentgenstarojumu un jo intensīvāka ir uz ekrāna redzamā ēna. Lai palielinātos izšķirtspēja, izmeklējot ķermeņa rajonu ar samērā vienādu audu blīvumu, lieto kontrastvielas. Cilvēku var novietot stāvus vai guļus, izmeklēšanas laikā var mainīt viņa stāvokli.
Rentgenoskopiju izdara aptumšotā telpā, lai varētu izšķirt ēnas uz fluorescējošā ekrāna. Pēdējā laikā ieviestās palīgierīces - elektronoptiskais pārveidotājs un rentgentelevīzijas iekārta - ļauj izdarīt rentgenoskopiju arī neaptumšotā telpā, turklāt rentgenstarojuma nevēlamā iedarbība ir samazināta apmēram 10 reižu; līdz ar to rodas iespēja izmeklēšanas ilgumu palielināt. Uz ekrāna redzamā aina ļauj ārstam spriest par patoloģiskā procesa raksturu un topogrāfiju, kā arī par izmeklējamā orgāna funkciju. Rentgenoskopiju izmanto, lai precizētu slimības diagnozi, novērotu slimības gaitu, novērtētu ārstniecisko pasākumu (sevišķi ķirurģisko) efektivitāti, noteiktu organismā iekļuvušo svešķermeņu, kā arī žultsakmeņu, urīnakmeņu lokalizāciju, izvēlētos projekciju speciāliem rentgenuzņēmumiem; dažreiz rentgenoskopiju lieto arī profilakses nolūkā, lai konstatētu slēptu slimības procesu praktiski veseliem cilvēkiem. Visbiežāk rentgenoskopiju izmanto plaušu, sirds un gremošanas orgānu slimību diagnostikā, tomēr tai liela nozīme arī citu orgānu izmeklēšanā, jo tā ļauj rentgenologam ātri orientēties vispārējā slimības procesā. Izšķīrēja nozīme tai ir dažu akūtu slimību noteikšanā, piem., redzot gaisa joslu zem diafragmas kupola, var spriest par kuņģa sienas plīsumu; redzot horizontālu šķidruma līmeni zem gāzu slāņa zarnās, var spriest par zarnu aizsprostojumu. Izmeklēšanas laikā slimnieku iztaustot, iespējams pārliecināties par izmeklējamo orgānu vai patoloģisku veidojumu pārvietojamību. Gremošanas orgānu izmeklēšanas laikā, iztaustot vēdera sienu, var pārbaudīt gļotādas reljefa stāvokli. Rentgenoskopiju lieto arī par palīgmetodi dažādās ārstniecības procedūrās, piem., lai noteiktu pleiras dobuma punkcijas vietu pirms šķidruma atsūkšanas, lai pārbaudītu dažādu organismā ievadītu zondu vai drenu stāvokli. Rentgenoskopiju kombinē arī ar citām izmeklēšanas metodēm, piem., ar bionhoakopiju. Rentgenoskopijas kontrolē izdara transtorakālu punkciju - punktē patoloģisku veidojumu plaušās, lai varētu to izmeklēt histoloģiski.
Rentgenoskopijai kā diagnostikas metodei tomēr ir trūkumi, jo uz ekrāna redzamais attēls ir tikai izmeklējamā orgāna vai patoloģiskā procesa ēna, piem., redzot plaušās apēnojumu, var konstatēt patoloģisko procesu ar lielāku blīvumu nekā veseliem plaušu audiem, bet ne vienmēr var precīzi atklāt slimības raksturu; ne vienmēr iespējams pietiekami izšķirt ēnas uz ekrāna, lai varētu sīkāk noteikt slimības raksturu. Rentgenoskopiskās ainas analīze ir subjektīva; konsultācijas iespējas ierobežotas. Pēc rentgenoskopijas nepaliek uzskatāma objektīva dokumenta; tas apgrūtina slimības gaitas salīdzinošu novērošanu. Tāpēc rentgenoskopiju bieži kombinē ar rentgenogrāfiju, jo abas metodes viena otru papildina. Att.
