RENTGENOGRĀFIJA
viena no rentgendiagnostikas pamatmetodēm: izmantojot rentgenstarojumu, iegūst izmeklējamās ķermeņa daļas attēlu uz fotofilmas. Blīvākie audi rentgenstarojumu vairāk aiztur un tāpēc attēlā izskatās gaišāki, bet mazāk blīvie audi rentgenstarojumu aiztur mazāk un tāpēc attēlā izskatās tumšāki, piem., krūškurvja rentgenogrammā plaušu lauki ir tumši, bet ribas un videne izskatās kā noteiktas formas gaišpelēkas ēnas. Šādas gaišu un tumšu laukumu attiecības ir negatīvajā attēlā; pozitīvajā attēlā šīs attiecības ir otrādas. Lai uzņēmumā varētu izšķirt orgānus un audus ar vienādu blīvumu, tajos pirms fotografēšanas ievada mākslīgas kontrastvielas (skatīt kontrastizmeklēšana).
Rentgenogrāfija būtiski papildina rentgenoskopijas laikā iegūtos datus. Rentgenogramma ir objektīvs dokuments ar praktiski neierobežotu uzglabāšanas laiku. To var atkārtoti apskatīt, pārkopēt, pārsūtīt pa pastu vai pārraidīt telegrāfiski u.tml. Rentgenogrammā var saskatīt sīkas detaļas, piem., sīkus asinsvadus, sakaļķojumus, svešķermeņus, kuri ir tikai mazliet lielāki par kniepadatas galviņu. Izdarot rentgenogrāfiju, slimnieks tiek apstarots daudz mazāk, nekā izdarot rentgenoskopiju. Tā kā rentgenogramma dod orgānu summāru attēlu tikai vienā plaknē, tad, lai iegūtu telpisku priekšstatu par izmeklējamo ķermeņa daļu, tās tentgenogrāfiju parasti izdara divās savstarpēji perpendikulārās projekcijās. Kāda orgāna, piem., kuņģa vai zarnu daļas detalizētai izmeklēšanai izdara mērķētus uzņēmumus rentgenoskopijas kontrolē. Ātri norisošu procesu (asinsrites, sirdsdarbības) izmeklēšanai lieto sērijveida rentgenogrāfiju (seriogrāfija), kur uzņēmumi seko cits citam īsā (dažās sekundēs) laikā. Kaulu struktūras elementu pētīšanai izmanto rentgenogrāfiju ar tiešo palielinājumu. Rentgenogrāfijas modifikācijas ir arī tomogrāfija, elektrorentgenogrāfija un rentgenkinematogrāfija. Att.