Redzes ārstēšana maksā, bet tās vērtību eiro nevar izmērīt 

Vai redzes traucējumi, tostarp redzes zudums, ietekmē valsts ekonomiku? Rīgas Stradiņa universitātes ekonomists Romāns Putāns, bijušais Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis un Latvijas Neredzīgo biedrības vadītājs Kaspars Biezais secina – veselība nav tikai izmaksu pozīcija. 

Eksperti uzsver: veselība nav tikai budžeta izmaksu pozīcija, bet sabiedrības ilgtspējas pamats.Tā ir cieši saistīta ar valsts ekonomisko stabilitāti, sabiedrības iekļaušanu un morālajām vērtībām. “Veselības aprūpi nevajadzētu saukt par investīciju kā uzņēmējdarbībā. Tā ir morāla rīcība, morāla atbildība – cilvēks jāārstē tāpēc, ka viņš ir,” norāda ekonomists Romāns Putāns. Nedrīkst noteikt cilvēka vērtību tikai pēc viņa spējas radīt pievienoto vērtību. 

Sabiedrības novecošana un demogrāfiskās izmaiņas tuvāko desmitgažu laikā būtiski mainīs veselības aprūpes prioritātes. Artjoms Uršuļskis norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš hroniskām saslimšanām, tostarp redzes traucējumu profilaksei un ārstēšanai: “Tomēr mēs vērtējam pacientus pēc veselības stāvokļa, ne pēc viņu dzimšanas gada.” 

Romāns Putāns uzsver, ka cilvēka veselība ietekmē valsts produktivitāti gan tieši, gan netieši. Viņš saka: “Ja man ir omīte, kas nestrādā, bet saņem pensiju, varētu jautāt, ko viņa dod ekonomikai, viņa tikai saņem pensiju, vai ne? Bet kad man viņa jāved pie ārsta, tad tā ir netiešā ietekme ekonomikā. Toties, kad man viņa nav jāved pie ārsta, tā ir pozitīva ietekme ekonomikā. Veselības aprūpē vienmēr kaut kam trūkst naudas. Ir arī jāražo nauda, ir arī jārada pievienotā vērtība, varbūt citā jomā, lai veselības aprūpē būtu vairāk finansējuma,” secina Romāns Putāns. 

Sarunā ar Kasparu Biezo izgaismojas praktiskās grūtības, ar ko saskaras cilvēki ar redzes invaliditāti. Valsts atbalsta sistēma balstās uz pabalstiem un asistenta pakalpojumu, taču tie ne vienmēr atbilst cilvēka vajadzībām, īpaši reģionos. Turklāt liela daļa no faktiskajām izmaksām paliek “ārpus redzes” – piemēram, tuvinieku nenostrādātas darba stundas, pavadot pacientu pie ārsta, arī paaugstinātās izmaksas cilvēku ar redzes invaliditāti dzīvei pilsētā. Šīs ir tās “neaprēķināmās izmaksas”. 

Protams, redze kā maņa būtiski ietekmē cilvēka spēju strādāt, pārvietoties, dzīvot patstāvīgi. Tās zaudēšana nozīmē ne tikai zaudējumus darba tirgum, bet arī papildu slogu tuviniekiem un aprūpes sistēmai. Tomēr Kaspars Biezais norāda: “Svarīgi ir sociāli iekļauties, nevis visu laiku kaut ko prasīt, jo ir viegli pateikt, nu redzi, esmu pazaudējis redzi, esmu sliktā situācijā, man nav darba, tad palīdziet man.” Nereti tieši sociālā rehabilitācija var palīdzēt redzes invalīdam atgriezties darba tirgū, norāda Neredzīgo biedrības vadītājs.  

Diskusijā izskan aicinājums domāt plašāk: redzes zudums ir ne tikai individuāla traģēdija, bet arī sistēmiska nasta, kuru valsts var samazināt ar savlaicīgu rīcību. Veselības aprūpes sistēmai ir jāspēj ne tikai aprēķināt tiešās izmaksas, bet arī ņemt vērā to, ko zaudējam, ja ļaujam cilvēkiem nonākt līdz invaliditātei.  

Šī podkāsta saruna nav tikai par acīm – tā ir par redzējumu. Par spēju redzēt cilvēku, ne tikai pacientu; nākotni, ne tikai budžeta rindu. Šis podkāsts palīdz ieraudzīt, cik trausls ir veselības līdzsvars un kāda ir loma gan lēmumu pieņēmējiem, gan ārstiem, gan ikvienam klausītājam. 

Noklausies trešo podkāstu sērijas “Redzes laukā” sarunu – arī tad, ja šobrīd jūties pilnīgi vesels. Jo tikai tad, kad mēs zaudējam kādu no savām maņām, mēs saprotam, cik dārga ir iespēja redzēt. https://www.youtube.com/watch?v=MEi2yibDbyE