Psiholoģe: jauniešu bailes no kļūdām var traucēt izaugsmei 

“Mēs pieaugušie zinām, ka kļūda ir absolūti normāla mūsu dzīves sastāvdaļa, tāds cilvēks vēl nav piedzimis, kurš nekļūdītos un, kļūdas palīdz mums attīstīties. Bet jauniešos mēs nereti iedzenam tādu ļoti lielu uztraukumu un biedējam par kļūdīšanos,” pauž klīniskā un veselības psiholoģe Aija Krišjāne. 

Autors: Publicitātes foto

Viņas darbs ikdienā ir ar jauniešiem, bērniem un viņu vecākiem. Aija savā darbā ir sapratusi to, ka – jā, jauniešiem ir problēmas, bet atbildība ir jāuzņemas vecākiem, līdzcilvēkiem, skolotājiem, kas ikdienā ar jauniešiem ir kopā. Par bailēm kļūdīties un citiem ar jaunieša dzīves posmu saistītiem aspektiem Aija Krišjāne stāsta podkāsta “Redzēt plašāk!” intervijā “Psihoemocionālā veselība”.  

Kas ir psihoemocionālā veselība, un kāpēc par to ir svarīgi runāt un domāt?  

Bieži vien ar veselību mēs saprotam slimības trūkumu – ja neesam saslimuši un nejūtamies slikti, tad it kā skaitās, ka esam veseli. Bet jaunākās tendences psiholoģijā runā par to, ka psihoemocionālā veselība ir nevis tad, kad nepiemīt nekādas klīniskas diagnozes, bet tad, kad es jūtos patiešām labi, es labi funkcionēju, ka es spēju parūpēties pats par sevi. Tas ir, par savām emocionālajām vajadzībām un spēju parūpēties arī par citiem un veselīgi veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. 

Kas ir emocionālie izaicinājumi jauniešu dzīvē?  

Es nebūšu orģināla, sakot, ka izaicinājumu ir ļoti daudz un dažādi. Katrs jaunietis nāk ar savu stāstu, bet līdzīgās tēmas iezīmējas. Galvenās, ko var nosaukt, ir trauksme un stress, tātad paaugstināts trauksmes līmenis, sociālā trauksme. Piemēram, par eksāmenu laiku – zināmā mērā stress ir ok, tas ir nepieciešams, bet, ja tu uztraucies par daudz, tad var gadīties, ka tu nespēj savu labāko sniegumu parādīt un tu jūties vienkārši slims, tu jūties slikti, un tas galīgi vairs nepalīdz. Ir ļoti svarīgi saprast to, kāpēc šis lielais stress veidojas. Un tur mums, pieaugušajiem, ir jāuzņemas atbildība arī uz sevi, jo, piemēram, tā pati eksāmenu trauksme lielā mērā ir saistīta ar pārmēru augstajām prasībām un nevajadzīgas trauksmes veidošanu pirms eksāmeniem. 

Arī nākotnes gaidas ir tas, par ko jaunieši domā. “Kas notiks nākotnē, vai es būšu pietiekami labs, pietiekami bagāts, pietiekami gudrs, vai spēšu sasniegt savus mērķus. Ak dievs, ak dievs, man nemaz nav mērķu! Un, ja es kļūdīšos un izdarīšu nepareizo izvēli?” 

Arī attiecības ar vienaudžiem, attiecības ar skolotājiem, attiecības ar vecākiem ģimenē ir ļoti svarīga tēma jauniešiem, kas bieži vien var būt cēlonis pat depresijas simptomiem. Jaunietis domā, ka viņš nespēj veidot šīs attiecības vai ka tās ir pārāk sarežģītas, smagnējas, neizprotamas, un jaunietī var parādīties nomāktība, nevēlēšanās kontaktēties ar cilvēkiem.  

Un, protams, kā nu bez tā – ekrānu pārslodze. Laikam tomēr neizvairīsimies no tā vārda – atkarība. Tā tomēr ir atkarība, ja jaunietis un pat mazi bērni pavada ļoti, ļoti daudz stundu ekrānos. Tas viņu mentālajai veselībai nemaz nenāk par labu, jo tur arī veidojas trauksme, atkarībā no tā, kādu saturu skatās, veidojas arī grūtības veidot attiecības ar vienaudžiem. Tur tādu pilnu komplektiņu varam saņemt, ja šīs lietas neregulējam. Ekrāns, viennozīmīgi, nav tikai slikti, bet ir ļoti jāseko līdzi ekrānā pavadītajam laikam un arī saturam. Un šeit es esmu nepopulāra vecāku vidū, jo aicinu vecākus uzņemties atbildību par šo, jo bērns viens pats to nevar izdarīt, un psihologs viņa vietā arī ne. Nevajag baidīties no tā, ka jaunietim ir jau 15, 16 vai vairāk, un viņš jau ir gandrīz kā pieaudzis cilvēks un viņam pašam ir jāsaprot. Viņš nav pieaudzis cilvēks!  

Ja mēs skatāmies no smadzeņu fizioloģijas viedokļa, jaunietis ne tuvu nav pieaudzis cilvēks – smadzeņu nobriešana notiek līdz pat 30 gadu vecumam. Pašregulācijas spējas, kuras ir nepieciešamas, lai varētu ekrānu laiku pats sev tā kārtīgi ierobežot, 16 vai 17 gados vēl nav pilnība pieejamas. Protams, tās būs vairāk nekā 5 gadu vecumā, bet tomēr mazāk nekā pieaugušajam. Mēs kā vecāki varam kaut ko darīt. 

Ja jaunietim ir trauksme, zems pašvērtējums vai depresija, vai un kā tas ietekmē spēju pieņemt būtiskus lēmumus dzīvē? Par virzienu, kur dzīvē doties, par attiecību veidošanu, par partnerattiecību uzsākšanu...  

Tas ietekmē ļoti lielā mērā. Līdzīgi kā ar mūsu fizisko veselību, ja kaut kas nav kārtībā, piemēram, ja ir gripa un ir augsta temperatūra, es jūtos fiziski briesmīgi. Vai es tajā brīdī spēju ļoti kvalitatīvi strādāt, pieņemt tādus ļoti racionālus, gudrus lēmumus? Īsti nē. Man ir vienkārši grūti. Un tieši tas pats ir ar mentālo veselību. Ja ir paaugstinātas trauksmes, stresa līmenis, ja ir depresijas simptomi, tad, protams, ka nevar tādus racionālus un ilgtermiņā gudrus lēmumus pieņemt. Tas ir diezgan grūti izdarāms. Tas centrālais vārds, ko gribētos pieminēt, ir par to, kas visvairāk cieš – pašvērtējums. Pašvērtējuma trūkums. Ja cilvēkam ir depresija, skaidrs, ka viņš neko labu par sevi un savu dzīvi nedomā, un, ja viņš nonāk kādas izvēles priekšā, visticamākais, ka viņš baidīsies pieņemt kādu lēmumu, jo “es to nevaru, tas nav priekš manis, diez vai es to spēšu, ir citi, kas ir daudz gudrāki, nē, es tur neiešu un to nedarīšu”. 

Runājot par depresiju, ir divas lietas, kas visvairāk ietekmē depresijas simptomus. Viens ir pašvērtējums, cik es jūtos pats vērtīgs, cik apmierināts esmu ar sevi, un otrs ir attiecības ar citiem cilvēkiem – cik lielā mērā man ir tie citi un cik lielā mērā es esmu viens no grupiņas vai kādas kopienas, sava jauniešu bariņa. Piederības sajūta! 

Kādi ir simptomi, kad jaunietim ir noteikti jāmeklē palīdzība?  

Pats galvenais ir tas, ja tev vairāk prieku nesagādā tas, kas tev agrāk prieku ir sagādājis. Intereses zudums par to, kas iepriekš interesi un prieku dzīvē ir sagādājis. Negribas ar saviem draugiem tikties, negribas ar nevienu runāties. Tāda apzināta vai neapzināta izvairīšanās no konstruktīvas nākotnes plānošanas, kaut vai nākamnedēļ, piemēram. “Izvairīšanās” ir svarīgs vārds šajā kontekstā, jo cilvēks izvairās no visa, kas varētu paaugstināt trauksmes sajūtu un depresijas sajūtu.  

Kālab reizēm ir tik grūti lūgt palīdzību?  

Nereti ir grūti pārslēgt domāšanu uz to, ka palīdzības lūgšana ir spēka pazīme, nevis vājums. Gana ilgi esam auguši ar domu, ka palīdzību lūgt īsti goda lieta nav un tev ir jātiek galā pašam. Pētījumi star citu liecina par to, ka akadēmiskie sasniegumi labāki ir tiem bērniem, kuri lūdz palīdzību, kuri nebaidās lūgt palīdzību. Nereti, lūdzot palīdzību vienā jomā, tev vēl kāda ideja rodas pavisam par citu tēmu. Tas ir ļoti, ļoti forši lūgt palīdzību, tad kad tas ir nepieciešams. Tas ir ļoti drosmīgi, un tas ir stipri, ja tu to spēj izdarīt.  

Ko jaunietis var darīt, ja redz, ka draugam klājas grūti, viņš kļūst noslēgtāks vai trauksmaināks, nervozāks vai dusmīgāks? 

Jaunietim būs grūti uz to noreaģēt, jo arī pašā pašpārliecinātākajā jaunietī ir bailes, ka varbūt es uzbāžos otram un man par to nemaz nevajag runāt. Jauniešos ir ļoti mainīgas emocijas. Tas var galīgi nebūt viegli. Joprojām arī ir liela stigmatizācija par psihologiem, psihoterapeitiem vai psihiatriem. Ko darīt? Pajautāt. Tomēr pajautāt savam draugam, vai ar tevi viss ir labi, vai tev nevajag palīdzību. Piemēram: “Es redzu, ka pēdējā laikā esi pavisam klusa palikusi. Es varu kaut kā tev palīdzēt?” 

Pilnu interviju ar Aiju Krišjāni, klīnisko un veselības psiholoģi, skatiet podkāstā “Redzēt plašāk” Youtube: https://ej.uz/redzēt_plašāk_psihoemocionālā_ves un Spotify: https://ej.uz/redzēt_plašāk.  

Podkāsts “Redzēt plašāk” radīts, lai veicinātu jauniešu spēju rīkoties grūtībās, atbalstīt vienam otru un pieņemt atbildīgus lēmumus savā dzīvē. Podkāstā tiek runāts par dzīvi – arī tās grūtībām un par to, kā sevī un citos atpazīt krīzes brīžus, kad nepieciešama palīdzība. Piecas podkāstu tēmas ir izvēlētas, apzinot galvenos zināmos iemeslus, kālab “Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai” ir atstāti zīdaiņi.  

Projekts “Redzēt plašāk” tiek līdzfinansēts Rīgas pilsētas Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros. Par materiālu saturu atbild projekta īstenotājs biedrība “Saknes” un “Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai”.