Pleirīts ir pleiras iekaisums; tas ir stāvoklis, kad pleira – divi lieli, plāni audu slāņi, kas atdala plaušas no krūškurvja sienas – iekaist. Tas izraisa asas sāpes krūtīs, kas saasinās elpošanas laikā. Starp abām šīm membrānām ir neliela telpa, kas parasti ir pildīta ar nelielu šķidruma daudzumu. Pleirīta gadījumā tās berzējas viens pret otru un izraisa sāpes ieelpojot un izelpojot; sāpes mazinās vai, aizturot elpu.

Cēloņi

Parasti pleirīts saistīts ar kādu patoloģisku procesu plaušās vai pleirā, piemēram, tuberkolozi, plaušu karsoni, infarktu, pleiras ievainojumu. Tāpat pleirītu var izraisīt vīrusu infekcija, piemēram, gripa; bakteriāla infekcija, piemēram, pneimonija; sēnīšu infekcija; autoimūnas slimības, piemēram, reimatoīdais artrīts vai sarkanā vilkēde; plaušu vēzis pleiras virsmas tuvumā; plaušu embolija; ribu lūzums vai trauma; atsevišķas iedzimtas slimības, piemēram, sirpjveida šūnu anēmija; noteikti medikamenti.

Visbiežāk sastopams ir tuberkolozes izraisīts pleirīts, tomēr to var izraisīt arī citas infekcijas slimības: angīna, skarlatīna, tularēmija, sepse (sevišķi pēc dzemdībām). Dažkārt pleirīts var pievienoties hroniskām nieru slimībām. Pleirīta rašanos veicina saaukstēšanās, nepilnvērtīgs uzturs un citi nelabvēlīgi faktori. Vairākumā gadījumu pleirīts ir vienpusējs, retāk – abpusējs.

Tas var būt gan difūzs (iekaist visa pleira), gan arī norobežots (iekaisuma process skar tikai atsevišķu pleiras daļu). Pleiras iekaisuma rezultātā pleiras dobumā uzkrājas šķidrums – eksudāts. Pēc eksudāta daudzuma izšķir divas pleirīta formas: fibrinozo jeb sauso pleirītu un eksudatīvo jeb slapjo pleirītu.

Simptomi

Pleirīta simptomi ir: sāpes krūtīs, kas pastiprinās, elpojot, klepojot vai šķaudot; elpas trūkums (kas var rasties, mēģinot mazināt ieelpu un izelpu); dažkārt klepus un drudzis.

Sāpes, ko izraisa pleirīts, var pastiprināties, kustoties ķermeņa augšdaļai, un tās var izstaroties arī uz pleciem vai muguru. Pleirītu var pavadīt pleiras izsvīdums, atelektāze vai empiēma (strutu uzkrāšanās).

Dažos pleirīta gadījumos šķidrums uzkrājas nelielā telpā starp diviem audu slāņiem, proti, pleiras dobumā var rasties izsvīdums jeb uzkrāties eksudāts. Kad ir pietiekami daudz šķidruma, pleirīta sāpes mazinās vai pazūd, jo abi pleiras slāņi vairs nesaskaras un neberzējas viens pret otru. Par atelektāzi runā tad, kad liels šķidruma daudzums pleiras dobumā var radīt spiedienu, saspiežot plaušas līdz tādai pakāpei, ka tās daļēji vai pilnībā saplok. Tas apgrūtina elpošanu un var izraisīt klepu. Empiēma, savukārt, ir strutu uzkrāšanās, ko bieži pavada drudzis.

Fibrinozā pleirīta gadījumā sāpju lokalizācija ir dažāda atkarībā no iekaisuma vietas. Slimniekam ir sauss klepus un nedaudz paaugstināta temperatūra. Eksudatīvajam jeb slapjajam pleirītam raksturīga lielāka eksudāta daudzuma uzkrāšanās pleiras dobumā. Tas parasti sākas pēkšņi ar augstu temperatūru un asām, durošām sāpēm slimajā krūšu pusē. Taču slimība var sākties arī pakāpeniski, ar nelielām sāpēm. Ja pleiras dobumā sakrājas ļoti daudz eksudāta, sirds un lielie asinsvadi var tikt novirzīti uz krūšu pretējo pusi; tas izraisa sirdsdarbības un asinsrites traucējumus.

Ārstēšana

Pleirīta ārstēšana tiek veikta, ārstējot pamata cēloni un ievērojot stingru gultas režīmu. Piemēram, ja cēlonis ir bakteriāla pneimonija, infekcijas ārstēšanai tiks izrakstītas antibiotikas. Ja cēlonis ir vīruss, pleirīts var izzust pats. Fibrinozā pleirīta gadījumā var tikt nozīmēti pretiekaisuma līdzekļi, vitamīni. Eksudatīvā pleirīta gadījumā nepieciešama hospitalizācija.

Smagākos gadījumos veic pleiras dobuma punkciju, eksudātu atsūc un pleiras dobumā ievada medikamentus. Lai nerastos pleiras saaugumi, pleirīta ārstēšanā izmanto arī ārstniecisko fizioterapiju.