NOVECOŠANA
dabisks, neatgriezenisks, ilgstošs bioloģisks process organisma individuālajā attīstībā. Jautājums par novecošanas cēloņiem kopš seniem laikiem saistījis daudzu biologu un ārstu uzmanību. Arī mūsu dienās viens no sarežģītākajiem bioloģijas uzdevumiem ir noskaidrot augstāko organismu, arī cilvēku novecošanas un nāves mehānismus.
Organismu novecošanas cēloņus un likumsakarības pētī īpaša zinātnes nozare - gerontoloģija, kuras galvenais uzdevums ir paildzināt cilvēka aktīvo mūžu. Pastāv ļoti pretrunīgas hipotēzes par "novecošanas substrātu", t.i., par tām makromolekulām, šūnas organoīdiem, kur notiek sākotnējās neatgriezeniskās pārmaiņas. Daži pētnieki par šādu substrātu atzīst kolagēnu, citi - lizosomas vai šūnu membrānas, vēl citi - olbaltumvielas, DNS utt. Vislielāko interesi rada tās vecuma izpausmes, kas sastopamas visu dzīvo būtņu individuālajā attīstībā: vielmaiņas palēnināšanās un ierosināmības pavājināšanās.
Jaunībā orgāni aug un attīstās, vecumā notiek pretējs process - orgānu involūcija (samazinās to lielums un masa). Skeleta muskuļu masa 80-90 gadu veciem cilvēkiem ir 2 1/2 reizes mazāka nekā jauniem, rodas arī muskuļu vājums. Kauli kļūst trausli - oseīna (kaulaudu galvenā organiskā sastāvdaļa) daudzums tajos samazinās, bet neorganisko sāļu daudzums palielinās; skriemeļi pārkaļķojas, mugurkauls zaudē lokanību. Sakarā ar vielmaiņas palēnināšanos tauki nogulsnējas audos, aizstājot to funkcionālos elementus (muskuļšķiedras, dziedzeršūnas utt.). Tauki nogulsnējas arī zemādā galvenokārt uz vēdera un skausta.
Audos nemitīgi samazinās ūdens daudzums: 1 1/2 mēnešus vecam cilvēka dīglim ūdens ir 97% ķermeņa masas, jaundzimušajam - 74%, pieaugušam cilvēkam - 60%, vecumā ūdens daudzums samazinās vēl vairāk un āda zaudē spraigumu, kļūst sausa un ļengana. Sejas un kakla ādā izveidojas grumbas, sevišķi uz pieres, ap acīm un muti. Nosirmo mati, jo traucēta pigmenta veidošanās; pasliktinās redze un dzirde. Aknās samazinās dziedzeršūnu daudzums - tās aizstāj saistaudi. Kuņģī bieži samazinās sālsskābes veidošanās. Asinsvadu sienas sabiezinās, zaudē elastīgumu un pārkaļķojas - palielinās asinsspiediens, attīstās ateroskleroze; asinsvadu pārmaiņas progresē, tāpēc rodas orgānu asinsapgādes un funkciju traucējumi.
Dziļas pārmaiņas notiek nervu sistēmā: nervu šūnām atmirstot, to skaits stipri samazinās. Novecošana ir cieši saistīta ar galvas smadzeņu lielo pusložu garozas funkcionālā stāvokļa traucējumiem; tas izraisa neatgriezeniskas pārmaiņas CNS darbībā, bet dažreiz arī psihē. Samazinās organisma spēja pretoties kaitīgai apkārtējās vides ietekmei. Samazinās šūnu mitotiskā aktivitāte, arī organisma spēja uzturēt iekšējās vides pastāvīgumu (homeostāzi). Vecumā bojājas gan kolagēns, gan šūnu membrānas, gan DNS u.c. makromolekulas, gan šūnu struktūras, gan audi. Kad šos bojājumus konstātē, novecošana ir jau noticis fakts.
Novecošana aptver visu organismu, skarot visu orgānu uzbūvi un funkcijas; šīs pārmaiņas arvien pastiprinās, līdz iestājas nāve. Dažādi orgāni nenoveco vienlaikus, arī novecošanas laiks ir individuāls: līdzās pilnīgi nobriedušiem orgāniem organismā ir tādi, kas vēl atrodas jaunības fāzē, kamēr citos jau novērojamas regresa parādības, piem., aizkrūtes dziedzeris darbojas tikai bērnībā, sievietes dzimumdziedzeru darbība pavājinās apmēram 50 gadu vecumā, bet dažas hipofīzes funkcijas labi saglabājas līdz lielam vecumam. Nervu un muskuļu šūnas pārstāj dalīties samērā agri, to funkcionētspēja samazinās agrāk nekā, piem., liesas un aknu šūnām. Novecošana agri skar artērijas, tāpēc viens no biežākajiem nāves cēloņiem ir dažādu orgānu (galvenokārt sirds un smadzeņu) arteriālās asinsapgādes nepietiekamība.
Tātad novecošana notiek disharmoniski un ir atkarīga no iedzimtības un apkārtējās vides faktoriem. Ja organisms noveco lēni, runā par fizioloģisku jeb normālu novecošanu, ja novecošana sākas priekšlaikus, tā uzskatāma par pāragru jeb patoloģisku novecošanu. Ir cilvēki, kuriem jau agri parādās novecošana pazīmes. Viens no pāragras novecošana cēloņiem var būt nepareizs uztura režīms (neregulāra ēšana, nepilnvērtīgs uzturs), kā arī alkoholisku dzērienu lietošana un smēķēšana. Pāragras novecošanas cēlonis bieži var būt arī CNS pārslodze un novājināšanās, kas var rasties sakarā ar nepareizu dzīves veidu - biežu pārpūlēšanos, nepietiekamu miegu, darba un atpūtas režīma traucējumiem. Cilvēka vecuma pārmaiņu rašanās saistīta ne tikvien ar faktisko vecumu, bet arī ar daudziem citiem faktoriem - slimībām, dzīves un darba apstākļiem.
Novecošanu nevar uzskatīt par slimību; to var veicināt slimības, tomēr tās nav vecuma cēlonis. Būtiska nozīme pāragras novecošanas novēršanā, veselības un darbaspējas saglabāšanā ir sociāli ekonomiskajiem apstākļiem: tautas materiālajai labklājībai, dzīves apstākļiem, sabiedriskās higiēnas un veselības aizsardzības līmenim, darba un atpūtas higiēnas normu ievērošanai. PSRS u.c. sociālistiskajās valstīs radīti apstākļi (tiesības uz darbu un atpūtu, materiālā nodrošinātība vecumā, kā arī slimības vai darbaspējas zaudēšanas gadījumā) ilgam, veselīgam un aktīvam mūžam. Vidējā mūža ilguma palielināšanās ir visspilgtākā liecība, ka vecuma problēma ir sociāli nosacīta. Katra indivīda dzīvē ir svarīgi ievērot viņa īpatnībām atbilstoša darba un atpūtas maiņu. Vecumā mazinās organisma enerģijas patēriņš, tāpēc attiecīgi jānoregulē arī uztura sastāvs un enerģētiskā vērtība. Ieteicama higiēniskā vingrošana un nodarbības veselības grupās.
