Neauglība ir viena no mūsdienu modernās sabiedrības lielākajām veselības un sociālajām problēmām - tā skar ap 15% no visiem pāriem. Vismaz 50% neauglības vienīgais vai pavadošais iemesls ir vīriešu dzimumsistēmas veselības problēmas.

Vīriešu neauglības diagnostikas stūrakmens joprojām ir tradicionālā spermas analīze, kas nosaka sēklas daudzumu, spermatozoīdu daudzumu, spermatozoīdu kustīgumu un to dzīvotspēju. Tātad šī tradicionālā spermas analīze nespēj dot viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, vai vīrietis ir auglīgs, vai neauglīgs. Nereti tiek novērotas situācijas, kad grūtniecība netiek panākta, pat ja vīrietim ir normāli spermas kvalitātes rādītāji (un arī sieviete ir pilnīgi it kā vesela), vai, otrādi - grūtniecība iestājas, kad spermas rādītāji ir zem noteiktās normās? Līdz ar to jāsaka, ka šiem spermas rādītājiem ir visai aptuveni orientējoša spēja noteikt vīrieša auglības spēju. Lielā mērā arī tādēļ, ka grūtniecības iestāšanās vai neiestāšanās atkarīga no abu partneru auglības spēju mijiedarbības. Citiem vārdiem sakot , ja vīrietim spermas rādītāji ir pazemināti, bet sieviete ir superauglīga, tad grūtniecības iestāšanai nepieciešami var būt tikai daži miljoni spermatozoīdu, nevis standartos noteiktie 40 miljoni. Tātad uz jautājumu , kāpēc vienā gadījumā grūtniecība iestājas ar dažiem miljoniem spermatozoīdu, bet citā - it kā tikai nedaudz pietrūkst līdz normai, taāu grūtniecības nav - atbilde ir vienkārša: tas ir atkarīgs no sievietes auglības spējas. Ja mēs apsekotu vispārējo vīriešu populāciju (un šādi pētījumi ir veikti, arī Latvijā), tad mēs konstatētu, ka spermas kvalitātes rādītāji zem šīs nosacītās normas ir daudz vairāk nekā 7% vīriešu (šis ir vidējais neauglīgu vīriešu skaitlis rietumu sabiedrībā), taāu liela daļa šo vīriešu nekad negriezīsies pie ārsta ar neauglības problēmu, jo viņu partneres ar savu superauglību spēj kompensēt vīrieša pazemināto auglības spēju. Ja pie ārsta griežas vīrietis ar nedaudz pazeminātu spermas kvalitāti, tad nav šaubu, ka viņa partnerei auglības spēja arī nav izcila. Savukārt, to vīriešu, kam spermas kvalitāte ir pavisam katastrofiska, partneru auglības spēja atkal ir augstāka par vidējo (salīdzinot nevis ar vispārīgo populāciju, bet ar to pacientu loku, kas griežas ar neauglības problēmām) - tīri pēc matemātiskas varbūtības, jo šajos gadījumos sieviešu superauglība neko kompensēt nespēj.

Tātad jau vairākus gadu desmitus zinātniekiem reproduktīvās veselības jomā bija skaidrs, ka vīriešu sēklas šķidruma auglības spēja ir atkarīga ne tikai no spermatozoīdu daudzuma tajā, un to spējas kustēties. Spermatozoīdu dažādas funkcijas ir gadiem ilgi pētītas, līdz pēdējo gadu laikā ir apstiprinājies, ka vienu no galvenajām lomām vīrieša auglības spējā ieņem spermatozoīdu DNS struktūras uzbūve. Spermatozoīdu veidošanās procesā DNS spirāle rūpīgi saritinās (spermatozoīdu galviņa sastāv praktiski vienīgi no šīs saritinātās DNS) tādā veidā, lai visādi iespējamie kaitīgie faktori spermatozoīda ceļā pa sievietes dzimumtraktu līdz olšūnai olvados nespētu nākošā tēva ģenētiskajam materiālam kaitēt. Nokļuvusi olšūnā, spermatozoīda DNS spirāle atritinās, saplūst ar olšūnas DNS, un veidojas nākamais cilvēciņš.

Neiedziļinoties DNS spirāles saritināšanās tehniskajās detaļās un faktoros, kas to ietekmē, jāsaka, ka zināmai daļai spermatoīdu šis process nenotiek kā nākas, un DNS struktūra ir bojāta. Un 1999. gadā ASV zinātnieki nāca klajā ar diezgan svarīgu pētījumu , ja vīrieša spermā ir vairāk par 30% spermatozoīdu ar bojātu DNS struktūru, tad grūtniecība neiestājas. Taāu šobrīd ir pieejamas visdažādākās mākslīgās apaugļošanas metodes. Līdz ar to parādījās jautājums , vai grūtniecība var tikt panākta, izmantojot šādu vīriešu spermu ar kādas no šo metožu palīdzību? Informācijai jāpiebilst, ka ir dažādas mākslīgās apaugļošanas iespējas: ja spermas kvalitāte nav pavisam slikta, un sievietei nekāda patoloģija netiek konstatēta, tad var mēģināt pielietot tādu kā pa pusei mākslīgo apaugļošanu , sperma tiek speciāli apstrādāta, atdalot labos un dzīvīgos spermatozoīdus, un ievadīta sievietes dzemdes dobumā uz to brīdi, kad olšūna ir gatava apaugļoties (tātad apaugļošanās notiek dabīgos apstākļos, spermatozoīdiem tikai tiek nedaudz palīdzēts nokļūt līdz olšūnai, tāpēc šo metodi īsti pie mākslīgās apaugļošanas nepieskaita, tā tiek saukta par vīra spermas insemināciju jeb, latviski mēģinot iztulkot, spermas ievadīšanu). Savukārt mākslīgās apaugļošanas metodes būtībā ir divas: viena, kad olšūnai tiek pielikts klāt bariņš spermatozoīdu, un tas spējīgākais apaugļo olšūnu (šo metodi sauc par IVF , no angļu in vitro fertilization, kas tulkojumā nozīmē ārpusÄ·ermeņa apaugļošana). Apaugļotais embrijs pēc kādām dienām tiek ievietots sievietes dzemdes dobumā. Otra metode tiek lietota, kad spermatozoīdi ir pavisam sliktas kvalitātes un paši nespēj tikt iekšā olšūnā, pat ja tiek trauciņā nolikti tai blakus. Tāpēc ārsts izvēlas pēc viņa ieskatiem to labāko, un špricē to olšūnā iekšā , metode saucas ICSI (intracitoplazmātiskā spermatozoīda injekcija olšūnā).

Pagājušā gadā veiktos pētījumos, ko veica kopā Zviedrijas, Dānijas, Itālijas un Latvijas zinātnieki, tika konstatēts, ka, ja vīrieša spermā spermatozoīdu ar bojātu DNS struktūru daudzums pārsniedz 30%, tad nav jēgas veikt arī spermas ievadīšanu, jo tā būs bez rezultātiem. Ar šādu spermu grūtniecību var panākt tikai mākslīgā ceļā. Pie tam tika konstatēts, ka iespēja iestāties grūtniecībai ar ICSI ir 3-6 reizes lielāka nekā ar IVF šajos gadījumos. Līdz ar to visas pasaules neauglības klīniku laboratorijas sarosījās, lai ieviestu spermatozoīdu DNS struktūras noteikšanas testu starp vīriešiem veicamajām analīzēm. Jo, pirmkārt, tas dotu atbildi uz bieži it kā nesaprotamiem gadījumiem, kad spermas kvalitāte (spermatozoīdu daudzums, kustīgums) ir it kā normāla, bet grūtniecība vienalga neiestājas. Otrkārt, tas ļautu izvēlēties visefektīgāko grūtniecības panākšanas veidu. Ja vīriešiem spermā ir pavairots daudzums spermatozoīdu ar bojātu DNS struktūru, tad nav jēgas veikt sēklas ievadīšanu, bet uzreiz jāpāriet pie mākslīgās apaugļošanas (līdz ar to aiztaupot neskaitāmiem pāriem liekus psiholoģiskus pārdzīvojumus un nevajadzīgus naudas tēriņus). Bez tam šiem pāriem būtu ieteicams veikt ICSI procedūru, jo iespēja iestāties grūtniecībai, salīdzinot ar IVF, ir vairākas reizes lielāka (atkal aiztaupot jau iepriekš paredzamās potenciāli neveiksmīgo IVF procedūru veikšanu, kas saistītas jau ar daudz lielākiem psiholoģiskiem pārdzīvojumiem, jo IVF gadījumā tiek lietota diezgan spēcīga un dārga hormonāla stimulācija sievietēm, pēc kā olšūnas tiek iegūtas operācijas laikā narkozē, un izmaksas procedūrai arī svārstās ap 500 Ls, salīdzinot ar 50-80 Ls spermas ievadīšanas gadījumā). Tātad lielākā problēma, kas neļāva šo testu ieviest katrā pasaules neauglības klīnikā, bija tā veikšanai nepieciešamā ārkārtīgi dārgā aparatūra (kas maksā 100-500Â 000 EUR). Taāu šo problēmu ir atrisinājuši Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Universitātes Biomedicīnas centra zinātnieki, kas sadarbībā ar klīnikas Piramīda dakteriem un minēto Skandināvijas un Itālijas zinātnieku grupu ir izstrādājuši alternatīvu metodi spermatozoīdu DNS struktūras noteikšanai, kur dārgās aparatūras vietā nepieciešams vien mikroskops, videokamera, kas savieno mikroskopu ar datoru, un speciāla datorprogramma. Ir patiess gandarījums, kad pēc metodes nopublicēšanas vairākos starptautiskos žurnālos saņemam lūgumus apmācīt laboratorijas šīs metodes veikšanā gan no Austrālijas, gan ASV, gan citām valstīm. Arī spermas donoru bankas ir izrādījušas interesi, jo spermas donoru atlases uzlabošanai šis tests ir ļoti noderīgs.

Nākošais jautājums, kas gan var rasties - vai Dieviņš mūs nesodīs par iejaukšanos viņa likumos, un vai ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību dzimušiem bērniem nav biežāk novērojamas kādas patoloģijas vai slimības? Man kā speciālistam IVF neizraisa lielu uztraukumu, jo šajā metodē dabiskā atlase vēl arvien darbojas - apaugļošanu veic vislabākais spermatozoīds no olšūnai piedāvātajiem, un ja pietiekami labs nav neviens, tad apaugļošana neiestājas (olšūna tos vienkārši neielaiž iekšā). Taāu ICSI procedūrā spermatozoīdu izvēlas ārsts, un nereti tas ir tāds, kas pats iekšā olšūnā netiktu. Pagaidām esošie pētījumi nenorāda, ka ar ICSI palīdzību dzimušiem bērniem būtu izteikti biežāk novērojamas kādas patoloģijas (jo daba rupjos defektus tomēr turpina atsijāt arī šajā gadījumā , ja tādi ir, tad vai nu apaugļotās olšūnas attīstība kādā stadijā apstājas, vai arī notiek agrīns spontāns aborts, bez tam ir iespējams veikt arī dažādus ģenētiskus testus, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā). Tomēr - jāatzīmē, ar ICSI palīdzību vecākajam dzimušajam bērnam šobrīd vēl nav pat 15 gadu. Vai viņi nesaslims biežāk par citiem ar kādām slimībām pieaugušā vecumā, vai viņiem nebūs kādas citas problēmas vēlāk dzīvē, to mēs pašreiz nezinām.

Jautājumus par šo tēmu varat uzdot Medicine.lv

Juris Ērenpreiss, Dr. med.
Andrologs
Klīnika "PIRAMĪDA"
Pērnavas ielā 6/8, Rīga
Tālr.: 67293356, mob.: 27090899
www.piramida.lv