NĀTRIJA HLORĪDS
balta, kristāliska viela ar sāļu garšu, bez smaržas, šķīst ūdenī; minerālviela. Plaši izplatīts dabā. Nātrija hlorīds nodrošina svarīgus fizioloģiskus procesus cilvēku un dzīvnieku organismā. Nātrija hlorīds ietilpst siekalās, kuņģa sulā, žultī, asinīs un audu šķidrumā. Pieauguša cilvēka organismā ir apmēram 200 g nātrija hlorīda. Nepieciešamo nātrija hlorīda daudzumu cilvēks uzņem ar uzturu (galvenokārt ar dzīvnieku, mazāk ar augu izcelsmes produktiem); diennaktī cilvēkam nepieciešami 10-12,5 g nātrija hlorīda. Daudz nātrija hlorīda izdalās, organismam stipri svīstot; sviedri satur 0,5% nātrija hlorīda. Lai kompensētu izdalīto nātrija hlorīda daudzumu, strādājot smagu darbu, dzeramajam ūdenim jāpieliek vārāmais sāls (t.i., jādzer 0,5% nātrija hlorīda šķīdums).
Vemšanas, ilgstošas caurejas, stipru apdegumu u.c. slimību gadījumā organisms zaudē daudz vairāk nātrija hlorīds nekā parasti. Tiek traucēta organisma ūdens un minerālvielu maiņa; tas savukārt ietekmē gremošanas orgānu darbību (samazinās sālsskābes izdalīšanās, zūd ēstgriba), apgrūtina asinsrites sistēmas funkcijas, rodas arī muskuļu nespēks un krampji, sevišķi ikru muskuļos. Lai atjaunotos nātrija hlorīda daudzums organismā, lieto fizioloģisko šķīdumu (9 g nātrija hlorīda uz 1 l destilēta ūdens). To ievada caur muti, vēnā, zem ādas, dažreiz pa taisno zarnu. Hipertonisko nātrija hlorīda šķīdumu (vairāk nekā 9 g nātrija hlorīda uz 1 l) lieto skalošanai augšējo elpošanas ceļu slimību gadījumā, peldēm, kompresēm un apliekamiem strutojošu brūču ārstēšanā u.c. Dažu slimību gadījumā (nieru darbības traucējumi, sirds un asinsvadu slimības) nātrija hlorīds var uzkrāties organismā. Tad samazina sāls daudzumu uzturā, lieto diurētiskos u.c. ārstnieciskos līdzekļus. Nātrija hlorīds ir galvenā sastāvdaļa šķīdumos, kurus izmanto par asins (plazmas) aizstājējiem.
