MU2A ILGUMS
laikposms no organisma dzimšanai līdz nāvei. Tas var būt ļoti dažāds. Izšķir vidējo mūža ilgumu, kas aprēķināts no noteikta indivīdu skaita, un potenciālo mūža ilgumu, ko sasniedz labvēlīgos apstākļos. Mūža ilgumu ierobežo novecošana. Vienšūnas augu un dzīvnieku mūža ilgums bieži vien ir tikai dažas stundas. Daudzšūņu dzīvē izšķir progresīvo fāzi, brieduma fāzi un regresīvo fāzi. Cilvēka vidējais mūža ilgums ir nepastāvīgs lielums, jo atkarīgs ne tik daudz no bioloģiskiem, cik no sociāliem faktoriem. Eiropā 16. gs. cilvēka vidējais mūža ilgums bija 21 g., 17. gs. - 26 g., 18. gs. - 34 g., bet 20. gs. sākumā sasniedza 50 g. Cariskajā Krievijā 20. gs. sākumā cilvēka vidējais mūža ilgums bija 32 gadi, bet mūsdienās PSRS - 70 gadi. Mūža ilguma pagarināšanās saistīta ar medicīniskās apkalpošanas uzlabošanos, medicīnas sasniegumiem jaunu ārstniecības vielu ieviešanā (antibiotikas u.c), kā ari ar dzīves līmeņa paaugstināšanos.
