Knupītis mazulim – ir vai nav nepieciešams?

Raksta autore: Ineta Zommere, zobārste

Mazuļa ienākšana ģimenē ir īpašs brīdis, taču ne mazāk priecīgs un saviļņojošs ir tieši gaidību periods. Gatavojoties mazuļa ienākšanai ģimenē, māneklīša jeb knupīša iegāde tiek apsvērta katrā ģimenē, un lielākajā daļā ģimeņu tas tiek arī iegādāts. Māneklītis maksā vien pāris eiro, un, iegādājoties šo nieku, prātā nāk vīzija par mazu, apmierinātu bērnu ar puķītes formas māneklīti mutē. Bet vai tas patiešām ir nepieciešams? Un kā tas ietekmē bērnu? 

Lielākai daļai mazuļu kopš dzimšanas līdz sešu mēnešu vecumam ir ļoti spēcīgs zīšanas reflekss (vēlāk reflekss samazinās). Un, lai bērnam praktiski visu nomoda laiku nebūtu jāpavada pie krūts, māneklītis ir labs palīgs kā māmiņai, tā bērnam. Zīšanai ir nomierinošs efekts – tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi vecāki izvēlas māneklīti kā neaizvietojamu ikdienas palīgu.

Pareiza lietošana

Māneklīša lietošanai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Lai iegūtu tikai pozitīvu efektu no tā, svarīgi izvēlēties un lietot māneklīti pareizi.

• Zīšanas procesā mazulim attīstās zods, apakšžoklis un mutes muskulatūra. Tāpēc māneklīti ieteicams izvēlēties tādu, kas līdzinās krūtsgala formai, lai kustības būtu līdzīgas, kā zīžot krūti;

• Lai saglabātu iespēju attīstīties veseliem zobiem, māneklīti kategoriski aizliegts mērcēt saldos šķidrumos un ēdienos (medus, ievārījums) vai medikamentos, tas noteikti novedīs pie bojātiem jeb karioziem zobiem;

• Ja māneklītis nokrīt, pieaugušais nedrīkst to likt sev mutē, lai nolaizot to notīrītu. Šādi rīkojoties, vecāki uzdāvina mazulim visu savu bagātīgo patogēno (slimības izraisošo baktēriju un citu mikroorganismu) mutes mikrofloru;

• Ja bērnam mutes dobumā ir zobi, ļoti svarīgi māneklīti rūpīgi pārbaudīt pirms un pēc lietošanas. Pārbaudot jāpavelk māneklītis visos virzienos. Parādoties pirmajām bojājuma pazīmēm, māneklītis nekavējoties jānomaina bērna drošības dēļ. Plaisas, caurumi, salipusi sūkājamā daļa vai formas izmaiņas var izraisīt māneklīša bojājumu vai plīsumu, radot nosmakšanas risku;

• Higiēnas un drošības apsvērumu dēļ māneklītis jāmaina ik pēc četrām līdz sešām lietošanas nedēļām;

• Pirmajos dzīves mēnešos māneklītis jādod tikai galējas nepieciešamības gadījumā, ja mazulis ir ļoti nemierīgs un uztraukts. No četru mēnešu vecuma, kad bērns jau sāk apzināties, kad viņam māneklītis ir vajadzīgs un kad ne, nevajadzētu atstāt to pieejamu visu dienu, jo caur muti bērnam jāiepazīst arī citi priekšmeti un pasaule. No sešu mēnešu vecuma zīšanas reflekss sāk pamazām mazināties, un mazulis arvien retāk pieprasīs māneklīti jeb knupīti. Kad bērns sasniedzis gada vecumu, māneklītis vairs nav ieteicams, jo nelabvēlīgi ietekmē sakodiena un valodas attīstību, kā arī novērš uzmanību no apkārtējās pasaules izziņas un izpētes.

Priekšrocības

Ne velti māneklīši tiek izgatavoti jau kopš 15. gadsimta. Literatūras avotos tiek rakstīts, ka pirmos izgatavoja no koka vai sudraba. Par to, kāpēc tas ir tik parocīgs vecākiem, liecina daudzas priekšrocības:

• kad mazulis ir izsalcis, māneklītis var sniegt dažu minūšu mierinājumu, kamēr vecāki sagatavo maltīti,

• mānekļa zīšana palīdz bērnam nomierināties un arī vieglāk iemigt,

• Kalifornijas Universitātes veiktie pētījumi pierāda, ka 90% mazuļu, kas lieto māneklīšus miega laikā, ir mazāk pakļauti zīdaiņa pēkšņas nāves sindromam,

• noteikti jāapsver māneklīša lietošana, ja bērns starp ēdienreizēm zīž pirkstus. Kad pienāk laiks, no māneklīša var atradināties daudz vieglāk un ātrāk nekā no pirkstu zīšanas,

• zarnu koliku gadījumā knupīša zīšana veicina zarnu darbību un gāzu izdalīšanos.

Trūkumi

Māneklīti speciālisti neiesaka ņemt līdzi uz dzemdību namu, jo māneklīša lietošana pirmajās bērna dzīves dienās, kamēr netiek pilnībā apgūta pareiza krūts zīšanas tehnika, var negatīvi ietekmēt krūts barošanas apgūšanu. Lai arī zīdīšana ir dabisks process, gan mātei, gan bērnam ir jāapgūst zināmas iemaņas. Kamēr šīs iemaņas nostiprinās, nav ieteicams piedāvāt māneklīti, jo bērns māneklīti zīž citādi, un pirmajās dienās tas var traucēt un izjaukt pareizu krūts zīšanas veidu, kā arī nomākt apetīti. Nav ieteicams piedāvāt māneklīti vecumā no vienas līdz desmit dienām, ideālā gadījumā – nepiedāvāt pirmās četras bērna dzīves nedēļas. Ja bērniņš jau ir labi iemācījies zīst krūti, tad māneklīša zīšana nevar kaitēt krūts barošanai.

Ja bērns iemieg tikai ar māneklīša palīdzību, liela varbūtība, ka bērns naktī ceļas vairākas reizes, kad māneklītis izkritis no mutes. Tādējādi miegs tiek traucēts gan bērnam, gan vecākiem.

Normāla māneklīša lietošana (māneklītis mutē neatrodas visu dienu) pirmajā dzīves gadā neietekmē zobu stāvokli un sakodienu, tomēr pārāk ilga māneklīša lietošana (pats galējais termiņš, līdz kuram vajadzētu atradināties no māneklīša lietošanas, ir 1,5 gadi) var radīt pamatīgas sakodiena problēmas vēlākos gados.

Atradināšanās no māneklīša

Nav vienas konkrētas receptes, kā atradināties no māneklīša. Katrs bērns ir individualitāte, un pieeja, kas ļoti palīdzēs vienam bērnam, var izrādīties pavisam nederīga citam bērnam. Katrā gadījumā atradināšana nevar notikt ar varu. Tas rada lieku un nevajadzīgu stresu visiem iesaistītajiem. Atradināšana lielā mērā atkarīga no vecāku apņēmības – no tā, cik viņi būs noturīgi, pacietīgi novest procesu līdz laimīgām, vēlamām beigām. Pilnīgi loģiski, ka bērns savu uzticamo mierinātāju prasīs, lūgs un pieprasīs. Ļoti būtisks moments, ja māneklīša atradināšana tiek novilcināta pēc bērna viena gada vecuma, kad mute jau sāk pildīties zobiem, tas var traucēt valodas attīstībai, pareiza sakodiena attīstībai un pasaules iepazīšanai. Manuprāt, vislabāk darbojas pierunāšanas taktika – bērnu pierunā kādam knupīti uzdāvināt, piemēram, kādam mazākam bērnam, dzīvnieciņam, putniņam vai varbūt uztaisīt mazu paciņu un aizsūtīt Ziemassvētku vecītim uz Ziemeļpolu, lai vecītis redz, cik mazais rezgalis jau liels, un vecītis šo dāvinājumu atzīmē labajos darbos. Varbūt, lai iemaina pret kādu kārotu rotaļlietu. Ir tik daudz variantu, tikai jābūt radošiem.

Ieteiktu to nospēlēt ar pēc iespējas lielāku pompu un ceremoniju, lai pēc tam bērnam var atgādināt, kā mēs abi, lielie malači, labo darbu darījām. Un galvenais ir noturība – bez rezerves eksemplāriem māneklīšu veidolā un atkāpšanās ērtajiem ceļiem.

Atradināties var sākt arī pakāpeniski, aptuveni no deviņu mēnešu vecuma, ejot ārā no mājām, neņemt māneklīti līdzi. Censties nedod māneklīti brīžos, kad bērns ir aizrāvies ar kaut ko sev ļoti interesējošu. Lēnītēm pāriet uz režīmu, kad māneklīti lieto tikai pirms miega.

Māneklīša ilgstošas lietošanas izraisītas patoloģijas

Mutes muskulatūras attīstību kavē māneklīša lietošana otrajā dzīves gadā. Pirmajā dzīves gadā māneklītis stimulē zīšanas refleksu, jo aktīva zīšana nodrošina žokļa augšanu un attīstību. Otrā dzīves gadā zīšanas reflekss izzūd, bet zobu šķilšanās periodā aktivizējas košanas un košļāšanas prasmes, kas izraisa mēles vertikālo kustību apguvi, kas ir nepieciešama līdzskaņu pareizas izrunas apguvei.

Ilgstoša māneklīša lietošana var veicināt žokļa deformāciju un veidot nepareiza sakodiena attīstību. Var veidoties sakodiens, kad priekšējie zobiņi nesakožas un veido atvērtu ovālu. Tas izraisa nepareizu skaņu veidošanos, kā arī rada ēšanas diskomfortu.

Māneklīša ilgstoša un nepārtraukta lietošana izraisa ne tikai funkcionālu, bet arī emocionālu kaitējumu bērnam, īpaši, ja relatīvi lielu bērnu ar māneklīti laiž vienaudžu sabiedrībā. Bērniem jau kopš bērnības tiek potēts salikums "bēbītis un knupītis". Un, ieraugot vienaudzi (3+) grupiņā ar māneklīti, mazie bērnudārznieki noteikti neiedomāsies par pieklājības normām.

Nav neviena, kas uz pirmo klasi 1. septembrī būtu ieradies ar māneklīti mutē. Visi māneklīšu lietotāji agrāk vai vēlāk no tā ir atradinājušies, tomēr tā paliek tikai un vienīgi vecāku atbildība, vai šī pirmā bērna dzīves gada tik ikdienišķā lieta atstās kādus nospiedumus bērna turpmākajā dzīvē – izrunā, smaidā un pašapziņā.

Raksta avots: www.arsts.lv