Kas ir geštaltterapija?
Raksta autore: Anna Lieckalniņa, “Klīnikas Dzintari” geštaltterapeite
“Geštaltterapijas ideja ir pārvērst papīra cilvēkus reālos cilvēkos,” teicis šī virziena dibinātājs Frederiks Salamans Perlss (1973.).
Geštaltterapija ir fenomenoloģiski eksistenciālais psihoterapijas virziens (radies 20. gadsimta 40. gados), kas palīdz cilvēkam labāk sajust, saprast un pieņemt sevi – un līdz ar to dzīvot pilnvērtīgāk, brīvāk un autentiskāk. Tās centrā ir cilvēka pieredze – tas, kas ar viņu notiek šajā mirklī: domās, emocijās, ķermenī un attiecībās ar citiem.
Viens no būtiskākajiem geštaltterapijas principiem ir “šeit un tagad”. Tas nenozīmē, ka pagātnei nav nozīmes. Gluži pretēji – pagātnes pieredze bieži turpina dzīvot cilvēka tagadnē. Taču geštaltterapijā mēs pētām, kā pagātnes pieredze šobrīd ietekmē to, kā cilvēks jūtas, domā, izvēlas, veido attiecības un rīkojas.
Īpaša nozīme geštaltterapijā ir apzinātībai. Cilvēks mācās pamanīt. Ko es šobrīd jūtu? Kas notiek manā ķermenī? Ko es vēlos? Kas man ir vajadzīgs? Ko es daru? Kā es veidoju kontaktu ar otru cilvēku? Bieži vien tikai tad, kad kaut ko patiešām ieraugām un sajūtam, rodas iespēja to mainīt.
Geštaltterapijā cilvēks tiek uztverts holistiski – nav iespējams pilnībā nodalīt domas no emocijām, ķermeni no attiecībām vai personīgo pieredzi no apkārtējās vides. Tāpēc terapijas procesā uzmanība tiek pievērsta gan vārdos teiktajam, gan ķermeņa sajūtām, balsij, tās intonācijai, tempam, skaļumam, kustībām, emocijām un tam, kas notiek starp klientu un terapeitu.
Dialogs un apzināts kontakts “šeit un tagad” ir neatņemama geštaltterapijas sastāvdaļa, kas tiek praktizēta arī grupas nodarbībās. Tiek uzsatīts, ka “cilvēkam vajag cilvēku” – būt redzētam, dzirdētam, pieņemtam. Tieši šī prakse dziedina un sniedz lielu atbalstu krīzes vai grūtībās nonākuša cilvēka dzīves brīžos. Tas veicina veselīgu satikšanos ar sevi un apkārtējiem arī turpmāk klienta dzīvē.
Būtiska ir lauka teorija – tiek ņemtas vērā klienta un vides attiecības. Balstoties uz Kurta Levina idejām, tiek pieņemts, ka cilvēks strukturē viņam pieejamo informāciju atkarībā no savām vajadzībām. Tātad būtiska ir indivīda mijiedarbība ar vidi un tās ietekmi uz viņu.
Svarīgs jēdziens ir kontakts un kontakta robeža. Mēs visu dzīvi atrodamies attiecībās – ar sevi, ar citiem cilvēkiem un pasauli. Taču dažkārt mūsu spēja veidot kontaktu tiek traucēta: mēs apspiežam dusmas, neļaujam sev izjust skumjas, ignorējam savas vajadzības, pārāk pielāgojamies citiem vai dzīvojam saskaņā ar to, kā vajadzētu, nevis saskaņā ar to, kas patiesi ir svarīgs mums. Terapijā šie ieradumi kļūst pamanāmi un izpētāmi.
Geštaltterapeits parasti necenšas klientam pateikt, kā viņam būtu jādzīvo. Tā vietā terapeits palīdz cilvēkam pašam kļūt par savas pieredzes pētnieku. Terapijā var izmantot dažādus eksperimentus, darbu ar ķermeņa sajūtām, lomu spēles, sapņu izpēti, dialogu un, piemēram, “tukšā krēsla” tehniku. Šo metožu mērķis nav vienkārši izrunāties, bet palīdzēt cilvēkam tiešāk piedzīvot un apzināties to, kas ar viņu notiek. Geštalts ir labi zināms ar eksperimenta un izpētes pieeju.
Būtiska geštaltterapijas vērtība ir arī atbildība kā apzināta izvēle. Tā ir iespēja arvien vairāk ieraudzīt: “Šādi es šobrīd izvēlos. Šādi es reaģēju. Šeit es atsakos no savām vajadzībām. Šeit es ļauju citiem izlemt manā vietā.” Jo vairāk cilvēks apzinās savu pieredzi un izvēles iespējas, jo vairāk viņam rodas brīvība rīkoties citādi.
Geštaltterapijas mērķis nav padarīt cilvēku “pareizu” vai izveidot viņu par kādu citu. Tās mērķis ir palīdzēt cilvēkam kļūt vairāk pašam par sevi. Attīstīt spēju just, apzināties savas vajadzības, veidot dzīvu kontaktu ar citiem, pieņemt savas izvēles un atrast radošākus veidus, kā tikt galā ar dzīves izaicinājumiem.
Geštaltterapijas būtību varētu pateikt šādi: geštalts ir par to, kā iemācīties būt dzīvē – patiesi klātesošam sev, otram cilvēkam un tam, kas notiek šajā mirklī.
