Kara bēgļiem novēro spēcīgas emocionālās traumas
Patvēruma meklētāji un bēgļi piedzīvo spēcīgas psihoemocionālās traumas, kas ir grūti ārstējamas, turklāt palīdzības sniegšanā liela nozīme ir pacienta un ārsta savstarpējām attiecībām, kas kultūras un citu atšķirīgo iezīmju dēļ nereti ir apgrūtinātas, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) notiekošajā konferencē par izaicinājumiem veselības aprūpē un ārsta-pacienta attiecībām Eiropā migrācijas krīzes apstākļos stāstīja eksperti.
Vācijas klīnikas pārstāve Martina Rudolfa, kuras pacientu starpā ir migranti, prezentācijā skaidroja, ka lielai daļai bēgļu novēroti tādi psiholoģiskās veselības traucējumi kā depresija un posttraumatiskais stress. Novērotas arī problēmas, kas saistītas ar alkoholisko un narkotisko vielu atkarībām.
Kopumā tiek lēsts, ka 60% migrantu cieš no psihiskās veselības traucējumiem, kas visvairāk prevalē tieši kara bēgļu vidū pat daudzus gadus pēc migrācijas. Ikviens, pametot savu valsti, zaudē dzimteni, valodu, ģimeni, draugus, kultūru, statusu un lielā mērā arī drošību pret vardarbības riskiem. Šie zaudējumi, kā arī ilgstoši tranzīta mēneši radījuši ļoti augstu spriedzes līmeni, kas savukārt var būt iemesls virknei psihosomatisku traucējumu.
Pēc Rudolfas stāstītā, bēgļi ir pakļauti vairākiem traumas rašanās posmiem - sākotnēji tas ir pieredzētā kara pārdzīvojums, bailes, diskriminācija, izolācija, deportācijas pasākumi, nošķiršana no ģimenes locekļiem. Savukārt pie pēcemigrācijas stresiem pieskaitāma neziņa par jauno mājvietu, piespiedu dzīvošana masu mītnēs. Visi šie pārdzīvojumi nereti noved pie bezpalīdzības stāvokļa, atturīgas attieksmes, aktivitātes trūkuma un spēcīgām emocionālajām traumām. Bēgļi cieš arī no traumatiskās atmiņas, kad dažādi apstākļi, piemēram, deguma smaka, atsauc atmiņā iepriekš piedzīvotos spēcīgos, emocionālos pārdzīvojumus.
Rudolfa padalījās ar stāstu par kādu 17 gadus vecu jaunieti no Afganistānas, kurš teroristu aktivitāšu dēļ kopā ar ģimeni bija spiests pārcelties uz Irānu, kur ģimenei neļāva legāli uzturēties. Tomēr jaunietim tika piedāvāts iestāties armijā apmaiņā pret viņa ģimenes iespējām palikt Irānā. Jaunietis piekrita, taču vēlāk saviem spēkiem no šī grupējums izkļuva un nokļuva Vācijā. Pašreiz jaunietis sirgst ar nervozitāti, miega traucējumiem kopā ar murgiem, hroniskām sāpēm, krampjiem, kāju trīces. Viņš arī sācis pats sev nodarīt miesas bojājumus, tāpat jaunietis izvairās no kontakta ar citiem un sociālās dzīves, jo baidās, ka satraukumā vai aizkaitinājumā var otram nodarīt pāri.
Jaunietis arī vairākkārt mēģinājis izdarīt pašnāvību, tādēļ jau divreiz ticis ievietots psihiatriskajā slimnīcā.
Rudolfa pastāstīja, ka migrantiem tiek piedāvāti tādi pakalpojumi kā apaļā galda diskusijas, konsultācijas ar psihoterapeitiem un citiem speciālistiem, iespēju robežās tiek nodrošināti nepieciešamie medikamenti, notiek sadarbība ar sociālajiem darbiniekiem, piedāvāti valodas apguves kursi un tulku pakalpojumi. Tomēr nereti šo cilvēku saslimšanas ir daudz nopietnākas, lai spētu sniegt nepieciešamo ārstēšanu, situāciju apgrūtina arī valodas barjera, ilgstošie nestabilie dzīves apstākļi, finansiālie apstākļi, iekšējās kultūras barjeras.
Tikmēr RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja, profesore Gunta Ancāne uzsvēra, ka ārstniecībā liela nozīme ir pacienta un ārsta savstarpējām attiecībām - pacienta spējai uzticēties ārstam un ārsta empātijas spējām, lai varētu izprast pacienta stāvokli. Migrācijas krīzes laikā šīs attiecības apgrūtina pušu dažādās kultūras iezīmes, un šis ir izaicinājums, ar ko mediķiem pašlaik jāsaskaras - ārstiem Eiropā nepieciešamas īpašas prasmes un iemaņas jauno migrācijas radīto izaicinājumu priekšā.
LETA
