KAIRINĀTĀ RESNĀ ZARNA
slimība, kam raksturīgas pārmaiņas resnās zarnas motorikā, sekrēcijā un ķīmiskos procesos (pastiprināta rūgšana vai pūšana). Cēloņi vēl nav pilnīgi noskaidroti. No tiem minami veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, psihes pārmaiņas, kuņģa, aknu un aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi. Nozīme ir arī fokālajai infekcijai (bojāti zobi, strutojošas mandeles, olnīcu iekaisums), mazkustīgam dzīves veidam, asinsrites traucējumiem, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības traucējumiem, nieru slimībām. Zarnu peristaltikai paātrinoties, rodas caureja, palēninoties, - aizcietējums. Slimniekam zarnās pastiprināti izdalās gļotas, turklāt rodas lēkmjveida sāpes. Pastiprinās rūgšana, tāpēc izkārnījumi kļūst putrveidīgi, putaini, ar skābu smaku. Slimībai progresējot, resnajā zarnā sākas pūšana, tāpēc izkārnījumi iegūst tiem specifisko smaku. Kairinātās resnās zarnas gadījumā zarnu darbības traucējumi var būt dažādi: periodiski mijas caureja un aizcietējums; rodas regulāri traucējumi, piem., vairākkārtēja vēdera izeja no rīta vai pēc katras ēdienreizes; vēderā ir spiedoša sajūta, bet vēders iziet regulāri; rodas pastāvīgs aizcietējums vai caureja. Ārstēšanā galvenais ir pareizs ēšanas režīms un uzturs. Svarīgi ir ievērot pareizu dzīves veidu un nervu sistēmas higiēnu (racionāli izmantot atpūtas dienas, harmoniski saskaņot garīgo un fizisko slodzi), likvidēt infekcijas perēkļus organismā, nesmēķēt un nelietot alkoholiskus dzērienus.
